Pāris minūtes sēdēju uz dīvāna nekustīga. Kas tikko bija noticis? Vai tad es nebiju dusmīga uz Rihardu par viņa izturēšanos kafejnīcā? Šie jautājumi mani nomāca, bet es zināju, ka gribu atklāt noslēpumu, ko slēpa puisis, tāpēc jau nākamajā brīdī man rokās bija telefons. Viņš pacēla klausuli jau pēc pirmā signāla – Pārdomāji?- varēja just smaidu viņa balsī. – Piedāvāju tev mani pavadīt uz ballīti šovakar. Esi ar mieru?- pavisam nopietnā balsī jautāju. – Būšu tev pakaļ pēc pusotras stundas.- viņš atbildēja tikpat lietišķā balsī. Atvienoju zvanu un sāku taisīties. Tā kā mana garderobe nebija īpaši plaša uzvilku puķaino kleitiņu un pārķemmēju matus, nekas cits, lai izskatītos pietiekami labi man nebija vajadzīgs. Pēc pusstundas pa manām durvīm iebrāzās Kristiāna – Es esmu izmisumā, nevaru izvēlēties starp šīm abām!- meitene rādīja sašutušu seju, paceļot gandrīz identiskas kleitas. – Neuztraucies, Artūram tāpat labāk patiksi bez drēbēm- nosmējos. – Izbeidz, saki- kuru!- Kristiāna noskaitās. Norādīju uz to, kura bija tuvāk. Draudzene izbīdīja mani no vannas istabas un sāka pārģērbties.- Bez tam, kā tev tur viss beidzās?- viņa bļāva cauri durvīm. – Viņš šovakar nāks līdzi.- tēlotā vienaldzībā noteicu. Pēkšņi vannas istabas durvis atsprāga vaļā. – KO? Vai tad viņš neizrādījās baigais mērglis?- Kristiāna painteresējās. – Nu, līdz galam to vēl neesmu noskaidrojusi, bet šovakar to pavisam noteikti izdarīšu.- uzsmaidīju viņai sazvērniecisku smaidu. Man vēl stunda bija jāpacieš Kristiānas čīkstēšana par slikto izskatu un tad pienāca gaidītais klauvējiens pie durvīm. – Redz, tā tas ir jādara, Kristiān!- izsmēju draudzeni, taču nekavējoties devos atvērt durvis. – Sveika, jau trešo reizi!- Rihards mani jau atkal žilbināja ar savu smaidu un uzspieda vieglu buču uz vaiga. – Sveiks! Mums būs kompānija ceļā uz ballīti.- paziņoju un man aiz muguras jau parādījās Kristiāna. – Čau. Beidzat te flirtēt un dodamies.- meitene bīdīja mūs ārā pa durvīm. – Āāā, motociklu mīle arī te!- puisis nosmējās. – Jā, es esmu te un nu mums ir laiks doties.- viņa kļuva nepacietīga, tāpēc ātri paķēru somiņu un aizslēdzu durvis. – Tas ir pavisam netālu, nebūs ilgi jāiet, kādas 10 minūtes varbūt.- brīdināju, kāpjot lejā pa trepēm, taču atverot ārdurvis, mani pārsteidza priekšā stāvošā mašīna. – Es domāju, ka mums ērtāk būs ar šo te, vai ne?- viņš ķircinājās.- Ohoho, tu laikam esi savācis visus krutākos vāģus valstī!- Kristiāna iebrēcās. – Tā nevarētu teikt, man vēl nav zirga.- Rihards meiteni izmēdīja, bet tad galanti atvēra mums abām durvis. Viņš pats arī apsēdās kopā ar mums aizmugurē un pavēlēja šoferim (šoferim!!!) braukt, vēl iepriekš apjautājoties man par adresi. Nepagāja pat 3 minūtes, kad jau bijām klāt. Rihards izkāpa un pasniedza mums abām roku. – Dāmas.- viņš bilde paceldams rokas, lai mēs varētu ieķerties viņa elkoņos. – Es atvainojos, bet izlikšos patstāvīga.- Kristiāna noraidīja puiša pieklājības apliecinājumus un devās taisnā ceļā iekšā mājā, taču es gan neatteicos. – Sagatavojies, šeit tu būsi pieprasīta prece!- mazliet zobgalīgi noteicu. – Taču nepieejama.- viņš man piemiedza ar aci. Iegājām iekšā un te viss izskatījās tieši tā kā es paredzēju – kārtējā trakā ballīte, kur vairuma mērķis ir piedzerties. Lūkojoties apkārt, pamanīju, ka uz mūsu pusi nāk Artūrs. Jau gaidīju, kad puisis sasveicināsies ar mani un lūgs iepazīstināt ar manu pavadoni, bet viņš devās taisnā ceļā pie Riharda.- Sveiks, nemaz necerēju tevi te atkal sastapt.-
Tev patiks šie raksti
