1...1

Tīnas sapnis.


Tīna ir eleganta meitene, izteikti gaišām acīm, nelielu smailu degunu, biezām sārtām lūpām un zeltaini brūniem matiem. Nelielā, slaidā auguma īpašniece nebija vecāka par divdesmit četriem gadiem. Strādā uzņēmumā par grāmatvedes palīdzi. Darba pienākumi nav sarežģīti - atnest, pienest kafiju vai tēju, dokumentus un citus svarīgus materiālus, atbildēt uz zvaniem, sarunāt vai atteikt tikšanos priekšniekiem, kā arī kopēt vai drukāt materiālus. Iekārtoujsies augstāk par apkopējas amatu pateicoties viņas saderinātajam Maksam. Viņš ir uzņēmuma īpašnieka dēls. Ļoti vienkāršs puisis, krasi atšķirīgs no viņa aprindu vīriešiem. Ārējā izskatā ļoti simpātisks ar izteikti sportisku un garu augumu, īsiem melniem matiem un tumši brūnām acīm. Tīnas sapņu vīrietis, stalts, tumsnējs un raksturā jauks, maigs, pieklājīgs un pretīmnākošs. Māte ieaudzinājusi cieņu pret sievietēm, ko meitene ļoti novērtē savā saderinātajā.
Abi jaunie cilvēki iepazinās koledžas simt gadu jubilejā, pirms četriem gadiem. No tās dienas vienam pret otru mīlestība tikai augusi. Attiecības bez strīdiem un pārpratumiem, laimīgiem un saderinātiem nu jau gadu ar pusi. Nākotnes plāni kalti grandiozi, liela privātmāja, ne mazāk kā divu stāvu, katram savs auto, kā arī viens kopējs ģimenes auto. Trīs bērni, viena meitene un divi zēni, kāzas Amerikas Savienotajās valstīs ar ne mazāk kā divsimt cilvēkiem. Maksam darbs privātuzņēmumā, sieva mājsaimniece un māte, sieva mājās. Viņu abu attiecības varēja saukt par ideālām, kā arī Tīnas attiecības ar topošā vīra vecākiem ir ļoti labas, sirsnīgas un patiesas. Viņa gan Maksa māti gan tēvu, pieņēmusi, kā savu vienīgo ģimeni un vienīgos vecākus. Meitene bioloģiskos vecākus nekad nav satikusi vai pazinusi, nākusi no bērnunama vientuļniece. Dzīvē piedzīvojusi daudz pārestību, tomēr lai kāda būtu bijusi viņas dzīve, līdz šim tā nav spiedusi Tīnai kļūt nejaukai, neticīgai, neizpalīdzīgai vai savtīgai. No bērnības nav bijis liels draugu loks. Bērnunama internātskolā auklītes un meitene vārdā Marija, no kuras nu jau septiņus gadus nevienas ziņas nav saņēmusi. Tolaik abas bija sirdsdraudzenes, meitene bija rudiem matiem ar vasaras raibumiem uz sejas, pozitīva un mērķtiecīga. Pēc vidusskolas pabeigšanas draudzene, kā arī vienaudze aizbrauca no pilsētas mācīties citā koledžā, no tās dienas Tīna palika viena ar mācībām un darba meklējumiem. Trīs gadus dzīve viņai sagādāja neaprakstāmas grūtības, gan finansiālas, gan morālas. Līdz pat dienai, kad viņa satika un iepazina Maksu. No tās dienas šķita, ka dzīve sāka ritēt uz labo pusi. Atradās gan darbs, gan paziņas, no paziņām daži kļuva par draugiem, kā meitene vārdā Dina ar puisi Oļegu, gados nedaudz vecāki un sieviete Katrīna, par desmit gadiem vecāka, bet prātā Tīnas gadu jaunībā. Pāris pazīšanās sākumā šķita ļoti nosvērts un ieturēts. Tomēr laikam ejot, attiecības kļuva atklātākas un Dinai, Tīna kļuva par tuvāko cilvēku aiz Oļega. Viņu draudzība trīs gadu garumā bija piedzīvojumu pilna, ļoti krāsaina un emocijām pārpildīta. Lai arī Dina vienmēr bijusi nedaudz drūma un pesimistiska ar noslieci noniecināt dzīvi un dievu, tas netraucēja kopā apceļot valsti, naktis pavadīt teltīs pie upēm, smieties līdz asarām, raudāt no laimes un baudīt dzīvi nesūdzoties. Tīna prata atrast kontaktu ar inetresanto Dinu un likt viņai smaidīt vairāk, priecāties par sīkumiem dzīvē un raudzīties pozitīvāk uz notiekošo.
No bērnunama nākusī meitene vienmēr bijusi, kā gaišs saulesstars citu dzīvēs. Viņas smaids un spēja piesaistīt cilvēkus un ik dienu deva patīkamas noskaņas.
Arī šodien pavadījusi Maksu uz lidostu, atvadījās ar humoru un smaidu uz lūpām, savukārt viņš bija nosvērts un nervozs. Garais lidojums un brīvdienas prom no Tīnas viņam neviesa smaidu vai patiku. Soloties mīlēt un ar nepacietību gaidīt viņa atgriešanos, meitene devās atpakaļ uz autoostu, lai vēl ilgāk nekavētu darbu.
Diena bija pienākumu pilna visiem. Maksam satikšnās ar svarīgiem biznesa partneriem Londonā, arī Tinai darbs līgavaiņa tēva uzņēmumā. Dinai auklītes pienākumi, pieskatot viņas puiša māsas bērnus un Oļegam pašam darbs autoservisā. Dienas beigās bija ieplānota atpūta, vakaru pavadīt draugu lokā. No visas četrotnes nevarēja piekrist ierasties tikai Makss, jo darbs pašlaik šķita tomēr svarīgāks par izklaidēm. Tomēr Tīnai viņš deva pilnīgu atļauju doties un atpūsties norunātajā bārā, norunātajā laikā.
Diena ritēja ierasto gaitu, nekā neierasta vai atšķirīga no citām dienām. Darba stundas nostrādājot, domājot par līgavaini un vakara pasākumu, Tīna devās mājup atvilk elpu pēc smagās, nogurdinošās dienas. Ceļs no darba vietas līdz mājām nebija tāls, satiksme neliela un cilvēku burzmas mazas. Nokļuvusi mājās, meitene pagatavoja sev vakariņas, pabaroja skaļi ņaudošo kaķi un devās pie TV lai atpūtinātu kājas no šīs dienas skriešanas pa biroju. Laiks ritēja ātri, mājās bijusi šķietami neilgu laiku, viņa pamanīja cik rādīja laiks pulkstenī un saprata, ka nu jau būs jāsāk meklēt apģērbs vakara pasākumam un jadodas uz norunāto bāru. Tīna neko nenojauzdama, gatavojās iziešanai cilvēkos. Meitene nezināja, priekšnojautu nebija, ka vakars izvērtīsies pavisam savādāks nekā ieplānots.
Pasēdēšana iesākās bez neparedzētiem atgadījumiem, parasta sēdēšana pie galdiņa ar Oļega pasūtītajiem mohito kokteiļiem. Kāršu spēles un jautras sarunas trijatā. Tīna izskatījās satriecoši, tumši sarkana vakarkleita, spilgti sarkanas augstpapēžu kurpes, rokā melna samta rokassomiņa, kā arī mati ieveidoti kuplās lokās. Visapkārt jaunieši, simpātiski vīrieši un skaistas sievietes. Mūzikai skanot cilvēki rosijās dejās, ap galdiniņiem un pie ieejas durvīm. Šķita, ka vakars izvērtīsies interesants. Oļegs, Dina un Tīna turpināja vakaru pie galdiņa sēžot, spēlējot pokeru un malkojot dzērienus.


Nākošais rīts, pēc atpūtas bārā.
No rīta atverot piepampušās acis, Tīna nesaprata, kas notiek, sķietami tikko sēdēja bārā, jautri tērzēja un spēlēja pokeru. Savukāt tagad viņa nesēž, bet gan guļ, nespēlē pokeru bet gan lūkojas uz svešām istabas sienām. Nesaprotot, nosapņojusi visu, arī to ka vakarnakt apprecējusi pilnībā svešu vīrieti vai viņa ir traumējusi galvu un neko neatceras. Apskatot istabas sienu pie kuras viņa guļ, gaišos šampanieša toņos ar zelta rakstiem, saprot, ka mājās nav, pie draudzenes Dinas, kur sienas rozā nokrāsās, arī nav, bet kur tad viņa atrodas...? Strauji pagriezdamās uz otriem sāniem, redz blakus guļošu svešu vīrieti, istabu kurā nekad nav bijusi, gredzenu uz savas labās rokas pirksta, kā ari uz vīrieša zeltneša tādu pat, savu tumši sarkano vakarkleitu pakārtu uz krēsla atzveltnes, savas spilgti sarkanās kurpītes durvju tuvumā, uz galdiņa rokassomiņu un blakus tai mobilo telefonu. Sapratusi, ka kaut kas nav tā, kā vajadzējis būt, ka iespējams laulibas nav bijušas tikai sapnis, meiteni pārņēma satraukums, sirds sāka dauzīties straujāk, elpa kļuva saraustīta, sķita ka asins pa ķermeni sāka cirkulēt divreiz ātrāk.
- Ak kungs! Kas notiek? Kur ir Dina ar Oļegu? Par ko es vakardien domāju, kas darījās manā galvā? Ko lai es iesāku tagad?- Šaustīdamās domas pa galvu trauceja Tīnai domāt loģiski. Saķerdama galvu ar rokām, pētīdama apkārtni nespēja atcerēties neko konkrētu no vakarnakt notikušā. Viņas acis šķita divreiz lielākas, kā ikdienā, piere saraukta tik spēcīgi, ka grumbas izcēlās, kā nekad. Pēkšņi viņai atausa atmiņā vārdi, ka jāaprec vīrietis, kuru pazina ne vairāk, kā divdesmit minūtes, ja spēlējot pokeru būs zaudētāja un noruna jāpilda bez ierunām. Vai tiešām meitene būtu precējusi nepazīstamo Maldivu Bruno?
- Kur bija Dina ar Oļegu ka neatrunāja mani no šī jau notikušā ārprāta? Ko man tagad iesākt? Es pat nezinu kur atrodos! Modināt šo nepazīstamo vīrišķi, nenoliegšu, ka simpātisko? Vai bēgt kur acis rāda? - nogrozīdama galvu meitene prātīgām, lēnām kustībām kāpa no gultas laukā ar cerību tomēr nepamodināt svešinieku un doties prom ne vārda nesakot guļošajam, simpātiskajam vīrietim. Nesaprašana, satraukums un neziņa viņai lika bēgt kur acis rāda.
Tīna prātīgi apģērbās, knapi spēdama kleitai aizvērt rāvējslēdzi uz muguras, paņēma rokās savu rokassomiņu ar mobilo telefonu kuram nosēdies baterijas akulumators un devās uz ārdurvju pusi. Tajā pat brīdī no gultas puses atskanēja jautājums.
- Kurp dosies mana līgava?
Meitene sastinga no izbīļa, ieplestām acīm raudzījās grīdā. Norīdama siekalas, kā smagu iesprūdušu akmeni kaklā, noklepodamās atbildēja, ka došoties uz mājām.
- Ak tā! Es domāju ka vīra mājas ir arī sievas mājas! - nosmiedamies no gultas kāpa laukā arī Bruno.
- Nu ....saproti .. tā bija milzīga kļūda , bezatbildība no manas puses....es nesaprotu ...nezinu kā... un .... - pagriezusies pret Bruno apmulsa redzot vīrieti kailu stāvot pie gultas malas. Redzot Tīnas apmulsumu un sasārtušos sejas vaibstus - Tev ir nēerti, es atvainojos, tūlīt pat apģēbšos, nēesmu radis ka manā numuriņā ir sieviete... tikai tu nedrīksti pazust pa to laiku. Domaju mums ir ko pārrunāt, vai pastāv iespejamība ka tevi neinteresē dokumenti kādi tika parakstīti?
Maigā tonī norunādams un nosmīnēdams devās uz vannasistabas pusi. Jaunlaulātā sieva nu nesaprata ko darīt, saprata, ka tomēr oficiāli dokumenti bijuši, nozust bezvēsts nedrīkst, tomēr tas nebūtu arī viņas interesēs. - Ko nu darīt? Velns parāvis kur bija Oļegs ka neatrunāja mani no šī ārprāta?! Protams sev nemelošu, ka mans nu saucamais vīrs ļoti simpātisks, augums seksīgs, muskuļi fantastiski, smaids satriecošs, acis vilinošas.... bet nu precēties!!!...... - atkal domīgi grozīdama galvu meitene nolēma sagaidīt Bruno iznākam no dušas un tomēr pārrunāt neskaidro situāciju. Sēžot uz gultas malas Tīna gaidīja piecpadsmit minūtes.
Vīrietis iznāca no vannasistabas noskuvis rugājus, ķermeni vēl manāmi mitru un ar patīkamu aromātu, kas nāca no viņa puses. Meitene nopētīja bruno stalto augumu, noteikdama, ka nu tagad vairs nēesot jāmulst, kaut dvielis aplikts ap vīrieša vidukli. Abi nosmējās un bruno apsēdās uz gultas malas metra attālumā no Tīnas. Mirkli abi klusējot, nolaistām galvām skatoties grīdā, nervozējot sēdēja un domāja katrs savu....viens, kā pastāstīt taisnību, otrs, kā izbeigt viņas domās pieļauto milzīgo kļūdu. Pirmā, beigdama kodīt lūpas, ierunājās Tīna.
- Pirmkārt, gribētos zināt kā tad sauc manu esošo vīru? Kas vakar notika, ka es pieļāvu kaut ko tādu? Kāpēc es tevi neatceros pokera spēlē? Ko mēs tagad darīsim lai pārtrauktu šo muļķību? Vai tiešām viss notika oficiāli? Kāzas....? Mans uzvārds?!? Kas vispār notika, es neko gandrīz neatceros!?
Bruno pasmaidīja ar savu valdzinošo smaidu, kas lika Tīnai nosarkušai noliekt galvu.
- Tīna,....nezinu ar ko lai sāk stāstīt! Stāsts ir interesants, pirmais ar ko sākšu - atbildēšu uz taviem jautājumiem. Jā!, viss notika oficiāli.... uzvārds tev ir tevis pašas, Volma. Mani sauc Bruno Maldivs. Piekriti tu jo....pat konkrēti nepateikšu, bija pokera spēle, jūs bijāt trīs dāmas un es. Noruna no manas puses, ka zaudētāja precēs mani....... labi, redzu pēc tavas sejas izteiksmes ka arī to tu neatceries?! Sākšu stāstīt no paša vakara sākuma, tā būs saprotamāk. Ierados iecienītajā bārā ''Beardance'',viens pats, kā jau vientuļnieks. Pārs vārdos sakot, bija garaicīgs vakars šajā numuriņā vienatnē, tādēļ devos ielās meklēt izklaides. Aizejot uz bāru satiku senu paziņu Vadimu. Izdzērām pārs ruma glāzes un es ieminējos par jautrāku kompāniju, pokeru un meitenēm, ne tikai litru ruma un gultu pēc tam. Daudz nebija jājautā, līdz kompānija tika atrasta - jūs! Vadims ir zināms ar Oļegu tādēļ pievienojāmies jums pokera spēlē. Atdzīšos, no jums abām dāmam uz pirmā acu uzmetiena, iepatikies tieši tu! Sēdējām, malkojām dzērienus, spēlējām kārtis un tad es izdomāju, ka nepieciešams lielāks azarts.
Tīna nesaprašanā, saviebusi seju pārtrauca Bruno stāstīto.
-Bet es neatceros, ka jūs būtu pievienojušies mums spēlē. Atceros divas mohito glāzes un tad.....neko.... bet kā... tā nav bijis! Kaut kas nav tā .... nezinu kas, bet man vajadzēja atcerēties visu! Labi par to vēlāk padomāšu, stāsti tālāk.
- Tātad lielāks azarts.... es izdomāju, ka zaudētāja oficiāli precēsies ar mani! Pieaicinājām vēl vienu dāmu no malas, kura piekrita noteikumiem. Neviens un neviena neiebilda, tad nu sākām spēli.... un kā par laimi, prieku man, zaudētāja biji tu! Runajot par piekrišanu kaut kam tādam, tu piekriti visam ar lielāko prieku. Tā nu visu sarunājuši, sākām meklēt iestādi kur varētu apprecēties. Tas bija diezgan grūti izdarāms, jo tuvojās pusnakts un visām iestādem darba laiks bija jau kā vairākas stundas beidzies. Meklējumi bija neveiksmīgi, tomēr man bija viens variants, kā pēdējā iespēja. Paziņa kurš bija likumīgi tiesīgs salaulāt. Ar Marko, tā viņu sauca, sazvanījāmies, sarunajām tikšanos pie viņa dzīvoklī. Tad nu devāmies pie viņa, samaksāju, liecinieki bija, paraksti un dokumenti oficiāli un nu mēs esam vīrs un sieva.
- Liecinieki??? Kas?
- Dina no tavas puses, Vadims no manas. Un tu vel jo projām neko neatceries?
- Nē! Neko......- ar ļenanu augumu Tīna uz muguras iegāzās atpkaļ gultā. Palikdama tādā stāvoklī, skatīdamās griestos, klausījās tālāk notiekošo.
- Varbūt vēlak atcerēsies! Nesatraucies! Kad nu mūsu grandiozā ceremonija trīs istabu dzīvoklī bija beigusies, devāmies atpakaļ uz bāru. Pa ceļam Dina izdomāja ieiet pie savas draudzenes, noteikdama, ka satiksiemies bārā. Mēs savukārt pa ceļam apsēdāmies uz soliņa atvilkt elpu. Tad tu ierunājies par medusmēnesi, kur pavadīsim.
_ KO?!!?? ES??..............- emocijas Tīnai vairs nebija valdāmas. Pārsteigums, smiekli, nesaprašana...piecēlusies no gultas, ar žestikulāciju pārmeta Bruno.
- Tu ko , un..un... kā... tu ganjau piebalsodams, mani vedi uz šo numuriņu? Medusmēnesi svinēt , tā bija? Kā tu tā.....
- Tīna kuš! Nomierinies!! Atļauj pastāstīt lidz beigām. - Meitene neapmierināti pamāja ar galvu lai stāsta tālāk. - Šis numuriņš nenozīmē nekādu medusmēnesi. Mēs vakar sarunājām, ka to pavadīsim kādā siltā vietā pie jūras vai dziļi mežā, bet tur kur mēs būsim divatā, lai varētu iepazīt viens otru tuvāk. Te pie manis tu esi jo es nezināju kur tu dzīvo un kur man tevi jānogādā pēc tam, kad tu aizmigi ārā uz soliņa man klēpī sēžot. Tu nebiji modināma, bez dzīvības pazīmēm pat teiktu.
- Aha, un kā tad es šorīt pamodos pus kaila? Tu?
- Neuztaucies! Jā es tevi noģērbu, bet es domāju tikai par tavu labumu. Kāda tu šorīt būtu pamodusies, ja naktskrekla vietā būtu tava skaistā kleita? Es tev varu apzvērēt es uz neko neskatījos, noģērbu ar aizvērtām acīm tevi skaistulīt!
- Ļoti smieklīgi, Bruno! Vēl joki prātā.....
Tīnai bija ko pārdomāt, savukārt simpātikais vīrietis tikai valdzinoši smaidīja un pētīja meitenes satraukumu. - Nomierinies ,lūdzu, Tīna,viss ir kārtībā. Visu nokārtosim. Domāju tu šobrīd gribi sakopties, nomazgāties un kaut ko atvēsinošu piemēram aukstu sulu vai parastu gāzētu ūdeni ? Droši vannasistaba tavā rīcībā, es pa to laiku aiziešu pēc brokastīm un kaut kā atvēsinoša ko izvēlēsies. Tad izdomasim, kā rīkosimies tālāk, lai labotu šo, pēc tavām domām kļūdu. Vai iespējams vēlies tomer padzīvot vel laiciņu kā mana sieva?
Bruno nosmējās un devās pie drēbju skapja lai apģērbtos.
- Nē, noteikti jaizdomā ka izsķirties un dušu es izmantošu savu, tiesa tikai tad, kad nokļūšu mājas, bet paldies. No sulas aukstas, svaigi spiestas es neatteikšos.
- Ka sieviņa vēlas! Minūte un tūlīt būšu atpakaļ ar svaigi spiestu apelsīnu sulu.
- Pārstāj jokot! Lūdzu.
Simpātikais vīrietis tikai nosmīnēja, apģērbās savās ikdienas drēbēs, bordo krāsas kreklā un melnās auduma biksēs, nezinātājs pat varēja pateikt, ka drēbes nav parastā veikalā pirktas un viennozīmīgi nav no lētajām. Saģērbies tad nu devās uz viesnīcas kafeinīcu pēc sulas. Pa to laiku Tīna apgūlās uz gultas malas, lai sagaidītu atnākam Bruno. Daudz prātodama par vakarnakti, nemanīja cik ātri laiks iet un uz sekundēm desmit pievēra acis, viņa atkal iemiga. Viņas mati nebija neķemmēti un kosmētika uz sejas nebija svaiga. Tīna izskatījas nedaudz noplukusi un nesavākusies. Bruno atnāca pēc minūtēm septiņām, prātīgi nezdams citronūdeni viena rokā, apelsīnu sulu otrā. Redzot meiteni iemigušu, svešinieks smagos soļus pieklusinaja. Klusām nolika glāzes uz galdiņa, blakus nolika arī savu vizītkarti kurā ir norādits vīrieša vārds, uzvārds, oficiālā darba vieta un tālruņa numurs. Ejot prom Bruno uzvedās tik klusu un prātīgi, ka Tīna nedzirdēja ne mazāko troksnīti un palika gultā guļam.