1. daļa | Dēkainis Zilberts | - Ugunīgā mēness skābenais purgens5

Stāsts par mīlestību, likteni un to kā viens mirklis spēj izmainīt visus nākamos mirkļus.


Ugunīgi sārts Mēness iespīdēja logā un noslāņojās tieši uz Zilberta acu tīklenēm. Gadā ir tikai viena diena, kad Mēness, Saule un Zeme nostājas šāda konfigurācijā. Kā reiz šī bija arī diena, kad Zilberts nolēma izbeigt savas mocības. Tas vairs nebija izturams. Sāpes ik dienu bija pastiprinājušās un caurstrāvoja ikvienu šī kalsnā jaunekļa šūnu. Viņš nespēja neko ieēst jau trešo dienu, jo nevēlējās izjust vēl lielākas sāpes. Šķita, ka pasaulei zūd jēga. Zilbertu nespēja iepriecināt pat viņa 2 gadus veidotā naktskāmīšu kolekcija.
Asas sāpes atkal izšāvās cauri viņa organismam kā zibens, kas savā ceļā satiek vien Rasas sviesta pikucīti. Šķita, ka tās nav reālas. Ka tās eksistē pavisam citā dimensijā un Zilberta ķermenis ir tikai kā pusvadītājs šajās attiecībās.
Gandrīz nokritis no poda, anorektiskais jaunēklis tomēr noturējās uz pašas maliņas. Ar sāpju pilnu acu skatienu viņš ielūkojās logā. Tajā vēl aiz vien spīdēja šaurs mēness sirpis, kura krāsa ideāli raksturoja Zilberta sajūtas dibena pašā izvaddaļā - ugunīgi sarkans. No Zilberta labās acs izspiedās maza asaru lāsīte. “Es daru to tevis dēl, Matilde” - nodomāja kaulu kambaris, un iedzēra no pudelītes, kas tam visu laiku bija sažņaugta rokās. Skābena garša piepildīja viņa muti un Zilberts gandrīz, nenoturot šķidro saturu, apvēmās. Viņam izdevās to norīt vien ar trešo piegājienu. Rīstoties un raudot, Zilberta muti piepildīja skābe, bet acs tīkleni rurpināja dedzināt ugunīgais Mēness. Tas bija pēdējais, ko Zilberts redzēja, zaudējot samaņu. Pudelīte no viņa rokām izkrita un aizripoja uz tualetes stūri zem veļas mašīnas. Uz tās bija rakstīts - PURGENS. NEPAMATOTA PURGENA LIETOŠANA VAR IZSAUKT PAMATOTU CAUREJU.