Karolīnas skatpunkts.
Anna iesaucas: '' Čau, Daniel! Piedod, ka nesasveicinājos ar tevi. Redzu, ka ar manu mazo māšuku jau esi iepazinies,'' un apmīļo viņu.
Es nesaprašanā skatos uz Danielu, kurš kaut ko rūpīgi apdomā: '' Jūs esat pazīstami?''
Māsa iesmejas un saka: '' Bet protams! Mēs starp citu bijām kopā, bet tagad esam labi draugi.'' Atkal ir tā sajūta, bet kāpēc? Asaras saskrien acīs, jūtu, tūlīt sākšu raudāt.
Daniels apķer mani, noskūpsta pieri: '' Kušš, princesīt, neraudi. Viss kārtbā. Mums ar Annu nekas nopietns nebija.'' Anna apstulbusi pamāj ar galvu, piekrītot Daniela apgalvojumam. Cerams, ka viņi man nemelo. mēģinot mani pasargāt.
Daniela skatpunkts.
Tā ir viņas māsa? Ko, lai tagad dara? Ko Karolīna padomās? Man nevajadzēja iet pie viņas, varēju palikt sēžam, kad tas čalītis gāja pie manas princeses. Tagad es viņu sāpinu. Karolīna skatās uz mani. Man kaut kas ir jāsaka. Anna jau paspēja visu pateikt. Karolīnai sariešas asaras acīs. Malacis, Daniel, labs pirmais vakars.
Es apmīļoju Karolīnu. Es nevēlos viņu pazaudēt. Cenšos pēc iespējas maigāk noskūpstīt viņas pieri. Izmoku: '' Kušš, princesīt, neraudi. Viss kārtbā. Mums ar Annu nekas nopietns nebija.'' Redzu, ka Anna apstulbusi piekrīt. Cerams, ka Karolīna ticēs. Viņai vienkārši ir jātic, jo tā arī ir patiesība.
Spocēni, kuri šo lasa. Es jūs lūdzu, lai jūs sakat savu viedokli, par to, kas man būtu jāpielabo. :)
