Kas pie velna par idiotismu! Ko gan mans lielais brālis būtu nodarījis tiem cilvēkiem, lai tagad es atrastos te? Mets taču nemaz nav ne uz ko tādu spējīgs. Turklāt, ja viņš zinātu ar ko tas viss beigsies.. Nē, Metjū nav tāds. Tas ir tikai murgs. Kaut kāds pārpratums. Te kaut kas nav tīrs. Viņi no manis kaut ko slēpj un man melo.
Nekas cits kā tikai nomierināt pašai sevi man neatlika. Abi vīri bija izgājuši, atstājot mani grimt savā pārdomu jūrā.
Laiks ritējā. Tā es tur sēdēju sasieta, slikti apgaismotā telpā. Man slāpa. Saņēmos un pasaucu kādu, kas atnāktu. Sadzirdēju tos pašus smagos soļus un es jau nākamajā brīdī jutu kā mana balss aizlūst.
- Ko tev, mazā draņķe? Atkal gribi noskaidrot kādu atgadījumu no tavas dzīves? - Brunets, melnā ādas jākā, ar biezu zelta krāsas ķēdīti ap kaklu, mani turpināja izsmiet un par mani ņirgāties.
- Ūdeni - klusi izdvesu un jau nākamajā brīdī smagie soļi attālinājās. Pēc brīža atgriezās un padeva man metālisku krūzi, pilnu ar ūdeni.
Likās, ka nekas labāks par šo manas dzīves pēdēja laikā, ko pavadu šeit, nav noticis. Kāri izdzēru visu.
- Ko jums no manis vajag? - Atkal atkārtoju, kad nezināmais jau grasījās doties prom.
- Man no tevis neko nevajag! - Viņš iesmējās
- Tad kāpēc es vēl atrodos te? Kāpēc jūs mani vienkārši nepalaižat brīvībā. Un miers!
- Tu tiešām esi tik stulba? No lieciniekiem vienmēr tiek vaļā, tikai manam bosam šoreiz ir kas labāks padomā!
- Liecinieka.. Es neko nesaprotu! Es neko neatceros!
- Netēlo, ja! Labāk sēdi klusi un nelec man acīs, citādi es vēl varu neizturēt! Iesitīšu tev vai ko citu, taču man tevi jānogādā bosam ideālā stāvoklī.
- Sit! Ko tad tu vēl gaidi, mūlāps tāds! Labāk piebeidz mani tepat uz vietas, lai šis viss murgs izbeidzas.
- Neies cauri. Viss nav tik vienkārši kā tev liekas!
Vīrietis aigāja un es jau vairs nespēju turpināt savaldīties. Asaras ritēja pār maniem vaigiem. Nebrīnos, ka biju bāla un ar milzīgiem, ziliem lokiem ap acīm. Pie tam man vēl joprojām dunēja galva un arī vaigukauls sūrstēja, nezināmu iemeslu dēļ. Laikam jau, ka izskatījos briesmīgi, no skaistās un mūždien sakoptās Elizabetes nebija vairs ne miņas.
Jā, esmu Elizabete. Man ir astoņpadsmit. Esmu kalsnas miesasbūves meitene ar gariem kastaņkrāsas matiem, kas stiepjas pat pāri jostasvietai. Man tumšas un izteikti brūnas acis, kam tagad laikam tā īsti nav nozīmes.
