- Sveika, Vecomāt. – Lēnām tuvojoties viņai, viņu sveicināju.
-Es Jau Tevi gaidīju, mans bērns. – Viņa smaidīja un sniedza man roku.
Pēkšņi viņa lēnām sāka izgaist.
- -Vecomāt, kas notiek? - Cenšoties saķert, viņas roku, kliedzu.
Viņa tikai dīvaini smaidīja un tad pagaisa. Viss satumsa, un es atvēru acis. Gaismas šausmīgi spieda acīs, un bija grūti saredzēt kas notiek apkārt, skaidra bija dzirdamas tikai balsis. Aizvēru acis un degunā sajutu dīvainu kņudoņu, slimnīcas un zāļu smaku. Rokas un kājas bija kā piekaltas pie gultas, un pakustēties nevarēju, tāpēc centos atslābināties un iemigt.
- Māsa, māsa! – Palātā ieskrēja Katrīna, vismaz pēc balss tā izklausījās.
Atvēru acis, un tā bija, Katrīna stāvēja pie palātas gultas un lūkojās manī ar savām dzeltenīgi brūnajām acīm.
- Čau, mazā. – Bija grūti runāt, tāpēc aizsmakušā balsī atbildēju viņai.
- Māsa. – Viņa smaidīja un iekāpa gultā, un iedeva buču uz vaiga.
Paskatījos uz augšu un redzēju smaidošu ārstu, kurš drīzāk līdzinājās jaunam puisim, kas nesen beidzis skolu.
- Kas notiek? Kāpēc es esmu šeit? Kur ir mana mamma? – Uzplūda jautājumu vilnis, un ar lūdzošām skatījos ārstā.
- Tu neatceries? Avārija. – ārsts pienāca pie manas gultas.
Tajā mirklī manu acu priekšā parādījās mašīna, troksnis, plīsuši stikli, un ausīs skanēja kliedzieni. Piespiedu māsu tuvāk sev un gar vaigiem noritēja asaras.
- Kas ar viņiem? – Atkal uzlūkoju ārstu.
- Diemžēl mēs nevarējām vairs palī.. – Ārsts nedroši uzlūkoja mani un nodūra galvu
- Nē, nē, nē. – Kliedzu, pārtraucot viņa teikto.
- Es pasaukšu māsiņu – Viņš pagriezās un devās uz izeju.
- Pagaidi! – Caur asarām iesaucos.
- Kad es tikšu ārā no šejienes? – Jau mierīgāk sacīju.
- Uzvedīsies labi, tiksi prom pēc nedēļas. – Viņš uzsmaidīja un aizgāja.
- Māsa, man gribas ēst – Katrīna noslaucīja manas asaras un izkāpa no gultas.
- Māsa, neraudi. – Viņa pasmaidīja.
- Viss kārtībā, Kate, gaidi, tūlīt. – Uzsmaidīju viņai pretī.
- Labdien – pa durvīm ienāca tante gados, baltā halātiņā.
- Vai jaunkundzes kaut ko vēlās? – Viņa paspēja soļus uz priekšu.
- Kad būs brokastis? – Ieminējos.
- Meitiņ, pulkstenis jau ir 11 : 45, tūlīt būs pusdienas. – Viņa norādīja uz pulksteni kuru nemaz iepriekš neievēroju.
- Atvainojos – Pasmaidīju.
- Slimnieki neatvainosies, bet tagad Katrīnai ir jāiet uz savu palātu. – Viņa sniedza roku Katei un abas aizgāja.
Iekritu dziļāk gultā un sāku raudāt.
- Neraudi, dzīve zina ko dara, iedzer ūdeni – ārsts teica.
Nemaz nemanīju, kad viņš ienāca, bet pagriezos uz viņa pusi.
- Ko tu runā, tu nezini kā tas ir! – Uzkliedzu uz viņa ar asarām acīm.
- Varbūt izturos neatbilstoši ārstam, bet es zinu kā tas ir, man 17 gados abi vecāki gāja bojā, tāpēc es zinu kā tas ir. – Viņš pienāca pie manas gultas, un pasniedza man ūdens glāzi.
- Atvaino, es nezināju. – Nedaudz uzsmaidīju, un ņēmu ūdens glāzi no viņa trīcošajām rokām. Un padzēros.
- Tev trīc rokas. – Vienaldzīgi atteicu.
- Tas tāpēc, ka Tu esi mana pirmā īstā paciente. – Viņš nedroši to pateica, un paņēma atpakaļ ūdens glāzi.
- Es esmu tāds izmēģinājuma trusītis? – Sarkastiski atteicu, skatoties viņā.
- Nē, izbeidz. Tik slikts jau nu es neesmu. – Viņš iesmējās.
Tam sekoja ilgs klusuma brīdis. Lai to mazinātu pagriezos un otru pusi un klusiņām sāku dziedāt - Lily Allen - Somewhere Only We Know.
- Tu skaisti dziedi – viņš pagrieza manu seju uz viņa pusi.
- Tev pie citiem pacientiem jābūt nav? – tajā mirklī man ieburkšķējās vēders.
- Nav, tu esi vienīgā. Pusdienas tūlīt būs, pacieties. – ārsts uzsmaidīja, un pa durvīm ienāca medmāsiņā ar ratiņiem, uz kuriem bija pusdienas.
- Lūdzu, labu apetīti - Viņa atstāja ratiņus pie gultas un devās prom.
- Labu apetīti – ārsts iesmējās un devās prom uz durvju pusi.
- Prom jau es Tevi nedzenu. - iesmējos.
- Nu tad atgriezīšos pēc divdesmit minūtēm, Madara. – Viņš uzsmaidīja un aizgāja.
Piecēlos sēdus gultā un pasniedzos pēc šķīvīša, kurā bija kartupeļi un kotletīte. Apēdu mazāk par pusi, un vairāk negribēju, noliku šķīvi atpakaļ un padzēros ūdeni.
Iegūlos gultā un apdomāju, cik grūti ir, kad nav draugu, un tu zaudē gandrīz visu. Atkal uz maniem vaigiem parādījās asaras.
- Es teicu, kad tu nedrīksti raudāt, viss, pietiek, Tu esi stipra – ārsts atkal ienāca palātā.
- Pagāja divdesmit minūtes? – Nedroši uzlūkoju viņu.
- Pagāja gan. Kā Tu jūties? – Viņš apsēdās pie manas gultas.
- Nezinu, gribu izstaipīties, un svaigu gaisu. – Smagi nopūtos un pagriezu galvu pret logu.
- Mēs drīkstam aizbraukt uz jūru, viņa ir nepilnus divdesmit kilometrus tālāk. – Viņš piegāja pie liela balta skapja.
- Ja braucu es, brauc arī Katrīna, savādāk es nekur nekustēšos – es piecēlos sēdus un uzrunāju viņu.
- Katrīna brauks nākamajā reizē, šoreiz viņa nevar, viņai ir jāatpūšas. – Viņš paņēma lielu somu.
- Šoreiz piekrītu, kas tajā somā? – Vienaldzīgi teicu.
- Umnn, kā bija, Dainis, Daniels... īsti neatceros, atnāca viens zēns kamēr tu komā gulēji, un atnesa tavas un Katrīnas mantas. – Viņš atvēra somu un ņēma ārā drēbes.
- Komā? Kas šodien ir par datumu? – nedaudz uztraukusies jautāju.
- Komā tu biji trīs dienas, šodien ir 19. aprīlis, labi, ņem šeit atrodi savas drēbes un saģērbies – Viņš norādīja uz baltām durvīm.
Aizgāju uz tualeti un saģērbos, pie reizes domāju, kā Daniels zināja, kur es esmu.
- Laikam esmu gatava – Izgāju no tualetes un paziņoju.
- Dodamies? – ārsts bija novilcis balto halātu, un devās uz izejas pusi.
- Lēnāk, es nevaru tik ātri – lūdzos.
- Labi, nāc šurp. – Viņš iesmējās un pasniedza man savu roku.
Iekāpām melnā BMW markas auto, un devāmies ceļā. Esmu tāda muļķe, kā no kaut kāda tīņu stāstiņa, ar ārstu. Nē, viņš būs tikai mans ārsts.
- Tevi kaut kas nomāc? – viņš uzlūkoja mani.
- Nē, protams nē, tikai man vairs nav vecāku, hallō! – Sarkastiski atcērtu viņam./
- Atvaino. – Viņš turpināja ceļu.
- Kā Tevi sauc? – iesmejoties iejautājos.
- Kas atnesa to tavu somu? – Viņš niknā balsī atcērta.
- Atbildi, kā Tevi sauc? – Turpināju smieties.
- Atbildēsi tu, atbildēšu es. – Viņš uzņēma ātrumu, jo izbraucām no pilsētas.
P. S - Lūdzu novērtējat.
P.S 2. - Drīz būs nākamā lai varat novērtēt.
