ENJOY
-Ej, sataisies. Aizbrauksim uz veikalu, nopirkt tev jaunas drebes, lai tev vairs nav atminu no Riharda smaržas un teliem. – viņš man jauki pasmaidīja un noskupstija.
-Labi. – es atravos un atkal noskupstiju. Es iegāju vesa dusa un izmazgāju matus. Iznakot ara, jutos loti atvieglota. Likas ka viss no manis ir ta ka nokritis. Es izvelejos vilkt savus garos, zilos, gofrētos svārkus un melno topinu, kurs ir uz stripinam. Beidzot ari vareju atlauties uzvilkt savas melnas augstpapedenes, jo vairs jau nebiju stāvokli. Izdomaju ka sodien ari varetu uzkrasoties un ielokot matus. Tonalo izvelejos, ka nevelos likt, bet uzklaju tonālo puderi. Man vajadzēja tikai vaigu sartumu, besas acu enas ar melnu laineri, tusu un sarkanas lupas. Tiesi kas man bija vajadzīgs, lai novirzītu savas domas prom no citam. Zinu, ka mani mati jau ta ir lokaini, bet velejos tadas lokas kuras nav cirtainas, tapec tomēr panemu lokotaju un uztaisīju smukas lokas maties. Pec vienas stundas pavadisanas istaba, biju apmierināta ar savu izskatu.
-Tu izskaties satriecosi, bet tagad es iesu sataisities, un tu paed. – viņa man izteica komplimentu.
-Labi. – es vinam iedevu bucu, un pati aizgāju pakal datoram kuru noliku uz galdu. Roberts bija uztaisījis omleti ar sieru un vafeles. Izdomaju ieiet draugos, spokos un citas adreses, kuras sen nebiju atverusi. Iegaju ari e-pasta, bet atbildes nekadas nebija. Dzirdeju ka pastnieks iesviež avizi, un uzreiz steidzos tai pakal. Saku lasīt avizi, edot omleti. Mani ieintreseja viens teikums.
‘’Vakar vakara, apmeram pec septiņiem nogalināta 21gadiga meitene. FELECITA AIZBERGA. Tuviniekiem ludzu atsaukties’’
Es ta isti nesapratu vai ta ir, ta Felecita tapec izlemu piezvanit Emilam.
S. Sveiks!
E. Sveika!
S. Tai Felecitai bija uzvards Aizberga?
E. Ja. A kas?
S. Avize ir rakstīts ka vakar ap septiņiem ir nogalināta 21gadiga meitene Felecita Aizberga.
E. Blaviens, ta ir viņa.
S. Nu, es ta sapratu, bet Rihards man vakar bija uzrakstījis ka mana ģimene, mes visi mirsim un cietīsim pec kartas. Es busot pedeja.
E. Mans brālis slepkava. JAUKI!
S. Nomierinies, bet kaut kas ir jadara. Viņš ir jaliek psihene.
E. Vispirms ir jāpiezvana mammai un tetim, lai aprunājas ar Rihardu.
S. Labi. Piezvani man, kad uzzini jaunumus. Ok?
E. Ok. Atta!
S. Atta.
-Robert, nonaksi leja? – es saucu Robertam.
-Tulit. – viņš atblava un jau pec piecam sekundem bija klat.
-Izlasi. – es skatoties siena, vinam iedevu avizi.
-Nevar but! – viņš ieblavas.
-Var gan. Es sazvanīju Emilu, un viņš teica ka ta ir ta pati Felecita Aizberga. – es satraukti attraucu.
-Njaaa….. – viņš gari novilka.
-Kas njaaaa? Tev laikam tas neintrese. – es iekliedzos, panemu savu somu, un izgāju uz masinu, lai brauktu uz centru.
-Sofij, nac atpakaļ. – Roberts mani sauca, kad gaju leja pa kapnem.
-Man jaizvedina galva. – es attraucu. Brauciens likas atrs, bet vispār es braucu uz 80km/h, ta ka tas nebija daudz. Es pati nezināju, kur lai brauc, bet attapos lielveikala. Kad man jau bija, kadi desmit maisiņi rokas, saka zvanit man telefons. Sapratu ka tas ir Emils, un uzreiz pacelu.
