local-stats-pixel

*** 5. daļa23

 50  0

"Tad jau jo labāk man!"-uzvaroši paziņoju viņam acīs skatoties.
"Bāc! Sīkā tu nu gan esi naiva."-smejoties viņš teica. Es centos atrast viņa acīs kaut sīkāko melu pazīmi. Taču tās mirdzēja savādā, ļaunā priekā, kas lika tirpām pārņemt manu augumu.
"Tu domāji, ka es būšu tik stulbs un neparūpēšos, lai visi par to uzzin?"- Ernests bija nolēmis manu dzīvi izpostīt.
"Ko tad teiks tava mammiņa un papucītis?"- Ernests sāka izmiet manus vecākus.
Biju izbijusies. Jā! Esrests manī izraisīja bailes. Zināju, ka šis cirks jābeidz, ja negribu tepat sākt izrādīt paniku. Turklāt neesmu nekāda lelle, ko viņš varēs izmantot. Iekšēji ļoti baidījos, par to kas varētu notikt, bet man bija jāsaņemas, lai izraidītu šo cilvēku no savām mājām uz mūžiem. Atkal ieņēmu uzvarētājas grimasi.
"Klau, ja tev vairāk nebija kur blandīties, tad tinies, tavas 5 minūtes ir beigušās."- ar uzvarošu sejas izteiksmi pavēstīju. Vismaz šis ir piebeigts. Pasaucu sargus, kuri aizveda Ernestu prom no šīs istabas, mājas un cerams arī, ka pateica, lai šeit vairs nekad nenāk.
Lēnām izgāju no zāles un pavēros apkārt. Neviena nebija. Panika sāka ņet virsroku. Ātri novilku kurpes, paņēmu tās labajā rokā un skrēju augšā pa kāpnēm. Ienesos savā istabā. Pulkstenis skaļi dārdot vēstīja, ka ir deviņi.
Atspiedos pret koka durvīm un sāku nevaldāmi raudāt. Trīcēju pie visām miesām, kliedzu. Manu paniku apturēja klauvējiens pie durvīm. Kalpone satrauktā balsī prasīja vai man viss kārtībā. Atbildēju, ka jā!
Bet kas tagad notiks ar mani? Manu reputāciju?
Atskārtu, ka mani gaida ģimenes vakariņas, kuras kā katru vakaru notika desmitos vakarā.
Stunda. Man ir tieši stunda, lai pārģērbtos manā vakariņu kleitā un paspētu izglābt savu reputāciju no pāris sasodīti labām, taču manu reputāciju bojājošām bildēm. Ātrāk nekā citas reizes ienesos vannas istabā. Mana seja bija saraudāta un tuša iztecējusi. Briesmīgi! Izskatījos pēc monstra. Ātri notīrīju make-up. Manas acis bija sarkanas un saraudātas. Saņēmu matus nevīžīgā copē un pārvilku kleitu. No manis iznāca saraustīta un smaga elpa. Izskatījos pieņemamami. Atkal ienesos guļamistabā un pulkstenes nepārprotami rādīja ,ka šo visu esmu izdarījusi pa 5 minūtēm.
Tagad bildes.
Ķermenis atkal sāka trīcēt. Ieelpoju dziļu elpu un mazliet nomierinājos. Nolēmu, ka piezvanīšu visam redakcijām un brīdināšu par Ernesta ierašanos un to ,ka viņš var piedāvā šadas, tādas bildītes. Paņēmu kabineta tāruni un apsedos uz gultas malas. Telefonu tajā galā pacēla onkulīts, kurš prasīja ar ko savienot. Kad es atbildēju, ka lai savieno ar visām redakcijām vienlaikus, onkulīts bija manāmā šokā, bet neiebilda. Vienīgais, ko piebilda bija, ka lai uzgadu trīs minūtes. Telefonu atstāju mierā uz gultas, bet galvā izdomāju ko teikšu. Manas pārdomas iztraucēja onkulīša balss, kas vēstīja, ka savienots runāšanai.
"Pieslēdziet!"- atbildēju.
Pieslēdzot pirmais, ko dzirdēju bija TROKSNIS! Nokremšļojos un iesāku sarunu. Visi, kā viens apklusa. Izstāstīju lietas apstākļus un visu kas ar to saistīts un palūdzu, lai zvana, ja kāds ierodas un piesolīju paprāvu summiņu par palīdzēšanu. Kad beidzu savu monologu uzjautāju vai visiem viss ir skaidrs, un tā kā jautājumu nebija-pateicos par palīdzību un beidzu sarunu. Biju runājusi tik pat cik pavadīju vannas istabā. Kopā 10 minūtes.
Līdz vakariņām vēl bija veselas 50 minūtes, tāpēc noliku telefonu malā un pieteicu kalponei, pamodina mani piecas minūtes pirms vakariņām. Pati ielidoju gultā zem mīkstās segas un piemigu. Biju nomierinājusies un iegrimu mierīgā miegā.
Ceru, ka kādu šis stāsts vispār interesē.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 23

0/2000
Man ļoti, ļoti patīk! :* emotion
 0  0 atbildēt

Oho, kas tik nenotiek emotion emotion

 0  0 atbildēt