Nepareiza bij’ nakts un nepareizs uzausīs rīts...
Ai, kādas muļķības- aizsedzu logu,
Lai rīts nespētu ienākt istabā manā.
Varbūt man pateiks kāds gudrais
Ko vējš sāpīgi vaid, kad mēness
Maigi noglāsta ābeles zarus.
Sarunājos ar Tevi, kam vārda vēl nav,
To izdomāšu varbūt jau rīt.
Vienmēr būs ēnas uz ceļiem,
Kas vientulīgi gaismu lūgties nāks.
Pienāks tuvu klāt un starp mums
Nebūs vairs it neviena cita.
Neaizliedz sevi- vai Tev nepateica,
Ka tādā naktī nespēks savieno mūs.
Pie akača satiekas spīganas divas.
Viss sajūk un sākas atkal no jauna.
Uzticamie vārdi pazūd un to vietā
Nāk šaubīgie un apkārt šaudīgie.
Atkal jau nokavēju to mirkli,
Kad apstāties vajadzēja.
Kad sadzirdēt vajadzēja
Kādas blēņas spēj stāstīt tumsa.
Aiz trejdeviņām pieturām
Pagaidām vēl nevajadzīga uguns
Gaida jaunu pagales šķilu.
Rīts. Atkal atnāk ne gaidīts, ne saukts.
Kā vienmēr aust nosarkusi saule-
Kā magone, kā dadzis nāk jauna diena.
Atveriet durvis, lai nāk vien iekšā,
Kā atvieglojuma nopūta- Nu, beidzot!
Ar delnu aizsegtas acis un kafija krūzē,
Aiz loga mazliet skumji vārna ķērc.
Vajag tik iet un iet un iet un laikā ieiet.
Tās tikai sāpes, ko nesājam līdzi ik dienas.
Smagi ciet aizcērtas vārdu lādes vāks,
Laiks atgriezties sākotnē savā.
Nepareiza bij’ nakts un nepareizs uzausa rīts.
Tevis nebija līdzās un pelēkā miglā viss tīts.
