* * *
Šai vasarā saulgrieze kāda, dārza klusajā stūrī
Starp daudzām citām pārauga mani.
Tik ļoti pēc saules tā tiecās.
Tik ļoti tai atšķirties gribas.
Saules lēkta ugunīs ietērpjas
Briseles kāposti un mārtņrozes.
Bet saulgriezes sēklas zvirbuļiem
Kā gardākais saldējums šķiet.
Vai melojis esmu, kad teicu-
Es ticēju visam par daudz.
Viens mirklis kā mūžības zieds,
Domas kā raizes ar masku.
Sapņos pat klibais spēj lidot,
No cilpas izglābsies vilks.
Es šūpošos saulgriezes ziedā
Un atbalstu nemeklēšu.
* * *
Aizdedzu sveci un domāju labas domas.
Aizdedzu sveci un sasildīties vēlos.
Mani vārdi izmētāti naktsvijolēs,
Jūras viļņos un kastaņu čaulās.
No rīta atkal tie dosies īstenībā
Pareģot nakts varavīksni.
Ar saviem vārdiem akmeni veļu,
Lai trauslais mēness tilts nesabruktu.
Tik daudz vārdu uzklausīju,
Tik daudz vārdu citiem sniedzu,
Bez jautāšanas- vai Jums vajag?
Es esmu dedzis, salis un atkal dzimis
Par jaunu pasaulē šai mūžu vecā.
Es esmu meklējis un atkal radis
Upes dziesmu jaunās skaņās.
Aizdedzu sveci un atgriežos
Savas sirdsapziņas tiesā.