Var jau būt, ka tie bij’ tikai māņi.
Iespējams, ka kāds par mani ņirgs.
Bet tās dienas, telefons kad klusē,
Ielāpus no ikdienības noplēš nost.
Var jau būt, ka par daudz bij’ vārdu,
Iespējams, ka viegluma par maz.
Arī ledus salūzt pavasara palos-
Sāp vien tad, ja saules trūkst. Tik vien.
**********
Vēl negribas mosties. Bet pulkstenis nodārd-
Ir laiks. Uzmest dienu uz pleciem un aiziet,
Ar spītīgu prieku pret miglaino rītu.
Ikrīta izlaušanās.
Ne vien redzēt, bet arī saredzēt.
Ne tikai dzirdēt, bet sadzirdēt-
Vientulību sen mazgātās logu rūtīs
Un aprēķinos šķērsām sapītos ļaudis.
Melno zvaigžņu dīkzilo vilinājumu
Un kamenes uzvaras dziesmu.
Atskaties atpakaļ-
Uz šaurās pasaules takas
Tevi panāk alkatīgs vējš.
Sirds sažņaudzas un vēl niknāk
Pret oļiem atsitas soļi. Dzīvs!
Sēju vēju, bet uzdīga skumjas.
Sauli sēju un uzplauka smaids.
Vien akmens ir un paliek akmens.