Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
1
21

Reiz dzīvoja meitene,kurai bija puisis. Viņa viņu neprātīgi mīlēja un viņš viņu tāpatās, viņi nevarēja iedomāties dzīvi viens bezotra. Vienu dienu meitene smagi saslima un viņa tika ielikta slimnīcā.Meitene uzzinādama, ka viņai ir smaga slimība ar sirdi un, ka viņa tikai izdzīvos, ja viņai pārstādis sirdi, viņa to neteica draugam,jo negribēja, lai tas uztrauktos. Katru dienu viņa sapņoja ieraudzītviņu,just viņa elpu, pieskārienus, lūpas, rokas un visu pārējo, kas arviņusaistīts, bet tas nebija iespējams. Viņai tika izdarīta operācijaunviņa izejot no slimnīcas, pirmais ko darīja bija, uzzvanīja savam mīļotajam, bet viņu sazvanīt nevarēja. Viņa iegāja mājās,pamanīja, kakaut kas nav kārtīga, kaut kāds nedabisks klusums, tukšums,kaut kaspazudis un viņa ieraudzīja pie ledusskapja zīmīti - "ES VIENMĒR BŪŠU TEV BLAKĀM, KAUT VAI MANA SIRDS PUKST TEVĪ!"

Mēs pārvācāmies. Pirmais, ko pamanīju, izkāpusi no mašīnas, bija kaimiņa augstais, nolaistais žogs, kas bija aiznaglots visos iespējamos veidos, bet caur kādu šķirbu es redzēju acis. Tādas skumjas, gurdas un brūnas. Tas bija suns, mitrais purniņš cieši piespiedās dēļu šķirbai. Es redzēju, cik viņš bija kārns un noplucis. Toreiz to parādīju savai māmiņai, bet viņa bija aizņemta ar mantu kastēm un norūca tikai, lai to "lupatu" neaiztiekot. Būdama maza, piegāju pavisam tuvu klāt žogam, manus izstieptos pirkstus no tā purniņa šķīra daži nieka centimetri. Viņš skatījās manī ar lūguma pilnām acīm un luncināja asti kā tūliņ sāktu lidot, tad iesmilkstējas. Redzēju, kā atrāvās kaimiņa durvis, izkleberēja noplucis vīrietis ar pudeli rokā. Viņš knapi turējās kājās. Toreiz, pēc mātes stāstītā, domāju, ka viņš vienkārši bija slims, tagad zinu, ka kļūdījos. Viņš uzrēca sunim, tas asti ierāvis kājstarpē lēni, gar pašu zemi, vilkās pie vīrieša. Tad es redzēju skatu, ko neaizmiršīšu līdz mūža galam. Vīrs salīgojās un nogāzās zemē, suns pielīda viņam klāt un nolaizīja seju. Pret dzīvnieka galvu izšķīda pudele. Es pierāvu sejai priekšā rokas - nespēju lūkoties. Es naktīs nespēju gulēt. Es uzrāvu spilvenu uz galvas un ieķēros tā stūros. Es ienīdu tumsu un ēnas, kas slīdēja pār istabu. Es ienīdu mātes arlabunakti un buču. Es ienīdu iet gulēt ar apziņu, ka atkal jāceļās. Bet visvairāk es ienīdu viņa smilkstus, un tieši šī iemesla dēļ es ienīdu visu pārējo. Viņš katru nakti gaudoja, katru nakti smilkstēja. Es aizvēru logus un lūdzos, kaut viņš pārdzīvotu šo nakti! Es ieslēdzu mūziku, cerībā neko nedzirdēt. Es centos aizmirst, bet ikreiz savā prātā redzēju viņa acis. Sākumā vakaros raudāju un lūdzos, lai vecāki kaut ko dara, bet viņi vienmēr norūca, ka tas viņus neskarot. Reizēm likās, ka viņi to nedzird un neredz, ka viņiem ir vienalga. No rītiem modos neizgulējusies. Vienmēr pieskrēju pie loga, lai pārliecinātos, ka viņš tur vēl ir! Arvien es redzēju, kā dzērājs iznāk no mājas un iesit sunim ar kaulu, ko vēlāk dod grauzt. Reizēm viņš tam iesvieda ar kādu sakaltušu donu, es arvien šausmās sarāvos. Toreiz vēl nezināju, ka ir dzīvnieku aizsardzības biedrības. Tagad viss būtu citādi! Es mēdzu skriet ārā no mājas naktskreklā, basām kājām un kliegt, lai kaimiņš tā nedara, bet mani arvien noķēra tēvs. Vēlāk viņi pielika slēdzeni, lai es no rītiem tā nevarētu iznesties ārā. Suns ikdienas gulēja un lūkojās uz mani caur šķirbu žogā skumjām acīm. Vīrs nebija mājās. Vakaros viņš aplaizīja brūces pēc saimnieka ikdienas apmeklējuma. Es klusībā lavījos ārā un nesu viņam kartupeļus ar mērci, rīsus, griķus un visu pārējo, ko mana māte (es viņu vairs par māmiņu nesaucu) gatavoja. Suns visu ēda un lūkojās manī, prasot vēl. Es glaudīju viņa mitro deguntiņu un man bira asaras. Viņa mugura bija klāta ar rētām un asins recekļiem. Es klusībā čukstēju viņam, ka viss būs labi, bet nekad tā arī nebija. Viņa ribas - lai tās saskaitītu, nevajadzēja pat pieskārties vai piepūlēties. Uz dzērāja kailās, smilšainās zemes nebija kur nolikt ķepu nesadurot pēdas uz asumiem. Tā nu viņš kliboja. Tēvs mani nesaprata un aizveda pie kādas sievietes ar apaļām brillēm. Es nesapratu, ko no manis grib. Viņa uzdeva muļķīgus jautājumus, piemēram, kā man šķietot, vai vecāki mani mīlot. Tad viņa lika man zīmēt un pēcāk stāstīja par zīmējumu maniem vecākiem. Es biju uzzīmējusi to suni. Viņa teica vecākiem, ka es jūtoties kā ievainots kucēns un tikai vēloties vairāk mīlestības. Viņa teica, ka vecāki par daudz strādājot. Varbūt arī man patika spēlēties ar klucīšiem, bet es nekad neesmu bijusi kurla. Es to visu dzirdēju. Nākamajās dienās vecāki ņēma mani līdzi it visur, viņi ar mani gribēja runāt, un viņi apsolīja brīvdienās braukt uz Krieviju, uz Maskavu, kas nekad tā arī nenotika. Es sen vairs nespēlējos ar lellēm, nebraukāju ar riteni. Kad vecāki teica, ka man jāiet pastaigāties, manas domas bijas pie suņa skumjā purniņa. Tomēr šajā naktī bija klusums. Suns nesmilkstēja. Viņš negaudoja. Es gulēju, skatīdamās griestos, un vēlējos, kaut nebūtu tā dzērāja. Jā, tad es jau zināju, ka viņa īpatnējo slimību sauca alkoholisms. Es zināju, ko tas nodara, un reiz kritu ceļos suņa priekšā, zvērēdama, ka es nekad, nekad, saproti, nekad nedzeršu ne malka šīs dziras. Nekad! Tagad, protams, zvērests ir lauzts. Bieži viena pati sēžu pie loga, iedzerot pa glāzītei un katru reizi atceros to suni. Ikreiz es atceros viņa acis un lūdzu piedošanu. Bija klusums. Sazvērniecisks klusums. Māte kārtējo reizi bija ienākusi mani sasegt un iedevusi buču, kuru es nu jau noraidoši atstūmu ik vakaru. Viņa aizgāja. Abi ar tēvu jau bija pieraduši, ka es vienmēr staigāju sabozusies, noskumusi un izbijusies. Viņi bija pieraduši, ka es mēdzu kliegt, ka es nespēlējos un zogu vakariņas, lai tās it kā apēstu savā istabā, bet viņi nekad tā arī neiedomājās, ka pie vainas bija kaimiņu dzērājs. Jā, reizēm viņus mulsināja, ka es sēdēju pie tā žoga. Es nespēju izturēt klusmu, jutu, ka kaut kas nav labi. Nogaidīju, līdz mājā iestājās klusums, tad norāvu segu, pietrausos kājās un pieskrēju pie loga. Šonakt bija tumšs. Es viņu neredzēju. Mani pārņēma bailes un es izlavījos no istabas. Lejējo slēdzeni jau mācēju atvērt pati. Tā pa visam klusītēm noklikšķēja, tad dažās sekundēs bija jāuzspiež dažas podziņas un iedegās zaļa lampiņa. Tagad bija droši iet ārā. Man sala, uzmetās zosāda, bet bija vienalga. Es skrēju pie žoga, tomēr nedzirdēju ierastos soļus vai smilkstus. Skrēju gar žogu un klusi čukstēju viņa vārdu. Viņš neatsaucās. Es ar pirkstiem vilku gar žogu. Es lēcu un ielūkojos caur katru šķirbu, pār acīm bira asaras. Nonākusi pie cauruma žogā, es viņu ieraudzīju. Suns gulēja tieši tur piespiedis purniņu pavisam tuvu. Viņš lēni pavēra acis, bet neatskanēja ne smilksts. Es pārvilku roku pār viņa galvu un tad pār kaklu, sajutu ko lipīgu un salkanu. Asinis. Viņš tur gulēja un lūkojās manī. Mazliet iešūpojās pats astes galiņš. Es raudāju, asaras bira viņa kažokā. Čukstēju, lai viņš neaiziet, ka es viņu mīlu, atspiedu galvu blakus viņa galvai, ar rokām glaudīju viņa purniņu. Es dzirdēju viņa sirdspukstus un vēju koku zaros. Man tik ļoti sala. Tā es arī iemigu. No rīta pamodos tikko svīda gaisma. Es pamodos, viņš nepamodās vairs nekad. Centos pamodināt, runāju ar viņu, bet viss bija veltīgi. Toreiz es vainoju sevi. Šķita, ka nebiju modinājusi viņu pietiekami. Es sev to nespēju piedot. Mani atrada vecāki vairākas stundas vēlāk. Viņi lūdza man piedošanu, ka neuzklausīja, ka neticēja, bet nu jau bija par vēlu. Es nekad nepiedevu arī viņiem. Mūsu attiecības atsvešinājās, viņi vēlējās atgūt manu uzticību, nopērkot citu suni kā atvainošanos, bet tas nekad nebija mans suns. Desmit mēnešus vēlāk man piedzima māsiņa. Es ilgi lūkojos viņā. Man viņas bija žēl. Tagad vecāki centās dot viņai visu, ko es nebiju ņēmusi pretī. Es arvien tikai stāvēju malā un nolūkojos. Viņa pavadīja dienas rotaļās ar suni, viņa izauga kā maza princese, skaista, jauka, maiga. Nē, ne izlutināta, ļoti mīļa un meitenīga. Viņas acis apbūra visus jau kopš dzimšanas. Es mazliet apskaudu viņas uzticēšanos cilvēkiem, kā viņa starp tiem iederējās. Viņa arvien bija tā, ko visi mīlēja. Viņa kopā ar vecākiem pabija Maskavā. Bet es? Es sēdēju pie žoga, kurš nu jau bija atajunots, kaimiņos tagad dzīvoja jauks pāris ar kaķi. Es sēdēju pie tā žoga, atmiņās redzēju caurumu, pa kuru varējām abi izlīst, un prātoju. Prātoju, kāpēc tas suns tā arī nekad nepameta mājas.

Šodien tikko kā mans mazais 5 gadus vecais brālis ienāca istabā, es sabļāvu uz viņa, pat nepaskatoties uz viņa pusi. Kad viņš negāja prom, es pagriezos, lai bļautu vēlreiz, un ieraudzīju viņa rokās bļodiņu ar ķiršiem. Viņš bēdīgi teica: Piedod, es tikai gribēju padalīties ar tevi. 2.Šodien mans tēvs picas gabalu iedeva mūsu nabadzīgā dārznieka dēlam, kuram bija tikai 6 gadi. Viņš picas šķēli salocīja, ietina salvetē un nolika maliņā. Kad mans tēvs viņam prasīja, kāpēc viņš to neēd tagad, zēns atbildēja: Es to aiznesīšu mājās un sadalīšu ar mammu un māsiņu.'' 3. Es skola noskrēju 50 m visātrāk par visiem...Es skraidīju un lielījos, ka man ir ātrākās kājas.. lielījos, lielījos līdz brīdim, kad sadzirdēju, ka kāds raud, paskatījos pa labi un ieraudzīju zēnu bez kājām ratiņkrēslā, kas skatījās man tieši acīs un smagi raudāja. No tās reizes es vairs nelielos, ka es kaut ko fiziski varu vairāk par kādu citu. 4. Šodien es runāju ar vecmammu par mīlestību. Es prasīju viņai: Kad tu zini, ka kādu tiešām mīli Viņa mirkli paklusēja un atbildēja: Kad tu viņus zaudē. 5. Manam sunim ir trīs kājas. Lielākā daļa cilvēku viņu tādēļ neglauda. Maza meitenīte apmēram 5 gadus veca pieskrēja un vairākas reizes noskūpstīja viņam ausis. Viņa teica: Kur ir viņas kājiņa? Ja viņai vienu vajag, es varu iedot. Viņai to vajag vairāk nekā man. Es nespēju beigt smaidīt.

Kad tovakar atgriezos mājās sieva jau gatavoja vakariņas. Paņēmu viņas roku un teicu: „gribu tev ko pateikt“. Viņa apsēdās un klusām sāka ēst. Viņas acīs vēl parādījās skumjas. Sajutu, kad man grūti atvērt muti. Bet piespiedu sevi pateikt to, par ko tik ilgi biju domājis. „Es gribu šķirties“...- mierīgā tonī uzsāku sarunu. Neizkatījās, ka viņu būtu sakaitinājuši šie mani vārdi. Viņa tikai maigi pajautāja: „Kapēc?“ Es neko neatbildēju. Viņa sadusmojās. Metot dakšiņu uz grīdas, uzkliedza man: „Tu neesi vīrietis!“ Tovakar mēs vairāk nesarunājāmies. Viņa raudāja paslēpusi seju spilvenā. Zinu, viņa centās saprast, kas notika mūsu laulībām. Bet diezvai es varēju atrast piemērotu atbildi. Es vienkārši iemīlējos Rasā. Un viņu vairs nemīlēju. Es tikai jutu viņai žēlastību. Ar vainas apziņu sirdī sagatavoju šķiršanās dokumentus, kur piekritu, kad viņai paliek mūsu māja un automašīna, kā arī 30% manas firmas akcijas. Tik iesktījusies dokumentos, viņa tos saplēsa. Sieviete, kura ar mani nodzīvoja 10 savus dzīves gadus man kļuva sveša. Man viņas bija žēl, viņas izniekotais laiks ar mani, bet es nevarēju atteikties no tā, ko tik sirsnīgi apsolīju Rasai. Galu galā viņa skaļi apraudājās, kas man nebija negaidīti. Biju tam sagatavojies. Patiesību sakot, kad viņa apraudājās man pat kļuva vieglāk. Domas par šķiršanos, jau dažas nedēļas mocījušas mani, beidzot ieguva stingru un skaidru tēlu. Nākamajā dienā atgriezos mājās ļoti vēlu. Noliekusies pie galda viņa kautko rakstīja. Pat nepaēdis vakariņas iekritu gultā un acumirklī aizmigu. Biju patīkami noguris pēc lieliski pavadītās dienas ar Rasu. Kad pamodos viņa vēl jo projām rakstīja. Mani neinteresēja ko viņa raksta, tad pagriezos uz otra sāna un atkal iemigu. No rīta viņa iepazīstināja ar saviem šķiršanās noteikumiem: viņa no manis neko negrib, viņa tikai grib, lai par šķiršanos būtu brīdināta mēnesi iepriekš. Viņa prasīja to mēnesi abiem, cik vien iespējams, pacensties dzīvot kā iepriekš. Viņa norādīja vienkāršu iemeslu, kāpēc viņa to lūdz: mūsu dēlam ir eksāmeni un viņa nevēlas, kad mūsu brūkošā laulība iespaidotu viņa mācības. Es visam piekritu, bet viņa vēlējās vēl kaut ko. Viņa paprasīja man, lai atgādinu, kā es viņu nesu uz rokām mūsu kāzu dienā. Viņa prasīja, kad visu mēnesi, katru dienu viņu uz rokām iznestu no guļamistabas līdz ārdurvīm... Domāju, ka viņa jūk prātā, bet nevēlējos nevajadzīgus strīdus un piekritu viņas dīvainajam lūgumam. Kad pastāstīju Rasai par savas sievas šķiršanās noteikumiem, viņa skaļi nosmējās. „Kāds apsurds! Lai arī kādus trikus viņa izdomātu, viņai nāksies samierināties ar šķiršanos“- ar neslēptu nicinājumu viņa pateica. Mums ar sievu nebija nekāds fizisks kontakts jau kopš tā laika, kad sapratu, ka gribu šķirties. Tātad, kad pirmajā dienā paņēmu viņu uz rokām abi jutāmies neērti. Dēls, tieši tajā brīdī iegāja koridorā un pat saplaukšķināja: „tētuks nes mammīti!“ Viņa vārdi man saspieda sirdi. No guļamistabas līdz viesistabai, no viesistabas līdz ārdurvīm- visus 10 metrus- nesu viņu savos apskāvienos. Viņa aizvēra acis un maigi palūdza „nesaki dēlam par šķiršanos“. Es pamāju ar galvu. Tie viņas vārdi mani kaut kā apbēdināja. Pie ārdurvīm noliku viņu uz zemes. Viņa aizgāja uz autobusu pieturu, gaidīt autobusu uz darbu. Es iesēdos automašīnā un klusēdams aizbraucu uz savu uzņēmumu. Otrajā dienā viss notika gludāk. Viņa pieglaudās man pie krūtīm. Sajutu viņas smaržas. Pēkšņi es sapratu, kad par šo sievieti nerūpējos ilgu laiku... Pamanīju, ka viņa vairs nav jauna. Viņas sejā bija uzradušās krunkas, viņas mati sākuši sirmot! Viņa atdeva visu sevi mūsu laulībai. Kādu minūti es domāju, ko es izdarīju ar viņu. Ceturtajā dienā, kad paņēmu viņu uz rokām, sajutu, ka atgriežas tuvības sajūta. Tā bija sieviete, kura savus 10 skaistākos dzīves gadus atdeva man. Nākamajās divās dienās ievēroju, kad tuvības sajūta aug. Neteicu to Rasai. Nedēļai beidzoties ievēroju, kad kļuva viņu vieglāk nest. Droši vien ikdienas treniņš nebija gājis veltā. Vienā rītā viņa nekādīgi nevarēja izvēlēties ko uzvilkt. Viņa piemērija diezgan daudz kleitas, bet neatrada piemērotu. Viņa nopūtās: “visas manas kleitas izaugušas“. Es pēkšņi ievēroju cik viņa notievējusi, tas bija tas iemesls kāpēc man kļuva vieglāk viņu nest. Un pēkšņi pan iešāvās galvā... viņa tik daudz sāpes noglabājusi savā sirsniņā. Neapzināti es noliecos un pieskāros viņas galvai. Tajā mirklī istabā ienāca dēls sacīdams: „tētuk, laiks nest mammīti.“ Acīmredzot, kā viņa tētis katru rītu nes viņa māmiņu savās rokās, kļuva viņam svarīga dzīves daļa. Mana sieva pamāja viņam ar roku, lai viņš pienāk tuvāk, un stipri apķēra viņu. Es pagāju malā, jo baidījos pārdomāt pēdējā minūtē. Tad paņēmu viņu uz rokām, izejot no guļamistabas, izejot caur viesistabu un koridoru. Viņas roka maigi un vienkārši apvijās man ap kaklu. Es stipri viņu turēju savos apskāvienos- tieši tā, kā mūsu kāzu dienā. Mani skumdināja tas kā viņa notievēja. Pēdējā dienā, turēdams viņu rokās, smagi gāju uz priekšu. Dēls aizgāja uz skolu. Stipri viņu spiesdams pie krūtīm, pateicu: „es napamanīju, ka mūsu dzīvē tik ļoti trūka tuvības“. Aizbraucu uz darbu... steidzīgi izlecu no automašīnas, paliekot to neaizslēgtu. Baidījos, ka jeb kāda vilcināšanās nepiespiestu mani pārdomāt. Ātri kāpu augšā pa kāpnēm, kur mani jau gaidīja Rasa. „Piedod, Rasa, bet es vairs negribu šķirties“- pateicu viņai. Viņa paskatījās uz mani. „Vai tev temperatūra?“- jautāja viņa, censdamās pieskarties manai pierei. Es atstūmu viņas roku. „Piedod Rasa, bet es nolēmu nešķirties. Mana laulības dzīve, visticamāk, bija garlaicīga tādēļ, kad mēs ar sievu nespējām novērtēt mūsu ikdienas dzīves detaļas, nevis tāpēc, kad pārstājām viens otru mīlēt. Šķiet tikai tagad sapratu, kad mūsu kāzu dienā ienesot sievu mūsu mājās, es apņēmos viņu sargāt līdz nāve mūs šķirs“. Pēkšņi Rasa kā no miega pamodusies iepļaukāja mani, aizcirta durvis un sāka raudāt. Es jau skrēju lejā pa kāpnēm uz automobīli. Pa ceļam apstājos pie ziedu veikala. Pasūtīju skaistu ziedu pušķi savai sievai. Pārdevēja pajautāja, vai vēlos kautko uzrakstīt uz kartiņas. Pasmaidīju un uzrakstīju: es nēsāšu tevi uz rokām katru rītu, līdz nāve mūs izšķirs“. Tajā vakarā atgriezos mājās ar ziedu pušķi rokās un smaidu sejā. Ātri uzkāpu pa augšā kāpnēm... mana sieva gulēja gultā mirusi. Mana sieva cīnījās ar vēzi mēnešu mēnešus, bet es biju tik aizņemts ar Rasu, kad to pat nepamanīju. Ārstēšana bija neefektīga un viņa saprata, ka cerības izdzīvot vairs nav...Gribēdama apsargāt mūsu dēlu no negatīviem pārdzīvojumiem dēļ mūsu šķiršanās, viņa palūdza pagaidīt to vienu mēnesi... Tagad- vismaz dēla acīs- esmu mīlošs vīrs...

Kamēr vīrietis pulēja savu mašīnu, viņa 4 gadus vecais dēls paņēma akmeni un ievilka švīkas mašīnas sānā. Dusmās vīrietis paņēma dēlēna roku un sita pa to vairākas reizes, neaptverot, ka sit ar uzgriežņa atslēgu.
Slimnīcā zēnam nācās zaudēt pirkstus, sakarā ar neskaitāmajiem lūzumiem.
Kad bērns ieraudzīja savu tēvu, ar sāpju pilnām acīm viņš jautāja: “Tēt, kad mani pirkstiņi ataugs?”
Vīrietis bija tik sāpināts, ka nespēja parunāt. Viņš aizgāja atpakaļ uz savu mašīnu un nikni to spārdīja vairākas reizes. Sašutis pats par savu rīcību…, sēžot mašīnā viņš skatījās uz ievilktajām švīkām. Dēlēns bija uzrakstījis: “Mīlu tevi tēti!”
Nākošajā dienā vīrietis izdarīja pašnāvību.”
Dusmām un Mīlestībai nav ierobežojumu. Izvēlies pēdējo, lai iegūtu skaistu, mīļu dzīvi, un atceries šo: Lietas ir, lai tās lietotu un cilvēki, lai tos mīlētu. Šodienas pasaules problēma ir, ka cilvēki tiek lietoti un lietas mīlētas.

-Viņa paņem rokās telefonu un raksta sms.

22:30 Viņa «Sveiks»
22:35 Viņš « Sveika. Kā iet?»
22:37 Viņa « Tu esi ar Viņu?»
22:50 Viņš «Jā…»

Viņa iegriež pirmo, ļoti dziļu līniju uz savas rokas, bet netrāpa uz vēnām...
22:55 Viņa« Tu Viņu mīli?»
22:57 Viņš « Jā…»

Viņa iegriež otro, dziļu līniju uz rokas...Arī ne tas... Bet jau vairāk... Garāku un dziļāku...
23:00 Viņa« Bet Tu zini, ka es Tevi mīlu?»
23:20 Viņš « Jā, es zinu... un kas no tā?»
23:34 Viņa « Zini… Es tulīt pēc pāris minūtēm nomiršu, un gribu... Lai Tu zinātu, ka es Tevi neprātīgi mīlu... Bet Tu ar Viņu... Tu ar Viņu... Tak esi laimīgs... Ar Dievu...»
Viņa iegriež trešo līniju, pašu dziļāko, viņa tajā iegulda visu savu naidu…visas sāpes.. visus pāri darijumus…

Tagad Viņas ķermenis guļ sarkanā ūdenī, Viņa palika bāla. Viņa nomira.. Viņu nekad neatgriezst.. Viņa nekad vairs neuzzinās kas ir mīlestība.. Kā ir - būt mīlētai ? Viņa neuzzinās…
23:37Viņš « PAGAIDI!!! NEUZDROŠINIES TO DARĪT!!! ES TAČU ARĪ TEVI MĪLU!!! Ar Viņu satiekos, lai pakaitinātu tevi !!! Neuzdrošinies to darīt!»
23:40 Viņš« Es mīlu Tevi...Mīlu…»

Pēc diennakts Viņu atrada mirušu, bet ar smaidu uz lūpām… Viņa smaidija pasaulei…Kad viņu apglabāja, viņa bija savā izlaiduma kleitā tā bija balta.. kā kāzu kleita..skaista… Viņš stāvēja Viņai balkām un raudāja… Viņa tagad nekad neuzzinās, kā Viņš sapņoja par Viņu..


16 gadīgs zēns jautā savam tētim:
- Tēt, ko tu man dāvināsi uz manu 18 dzimšanas dienu?
- Dēliņ , līdz tam vēl ir jānodzīvo .
Pēc gda zēns vēlreiz jautā to pašu jautājumu savam tētim:
- Nu, tad ko tu man dāvināsi uz manas 18 dzimšanas dienas?
- Vēl vesels gads.
Tieši pirms zēna 18 dzimšanas dienas, viņam palika slikti, un viņu aizveda uz slimnīcu. Tur tēvam pateica, ka viņa dēlam ir ļoti lielas problēmas ar sirdi, ja neuzstaisīs operāciju un nepārstādīs sirdi, viņš nomirs šonakt. Tēvs nezināja kā to pateikt savam dēlam, tāpēc viņš vienkārši iegāja palātā un klusumā apsēdās pie dēla gultas. Zēns ar smaidu uz sejas jautāja:
- Nu, vai tu jau izdomāji ko man dāvināsi? Man rīt ir dzimšanas diena.
Ar asarām acīs tēvs atbildēja:
- Jā, es atceros, un jau izdomāju, ko dāvināšu tev.
Zēns saprata, ka kaut kas ir noticis, tāpēc viņš jautāja:
- Tēt, vai ārsts teica ka es mirstu?
Tēva sirds bij salauzta, viņš nevarēja pateikt viņam taisnību, tāpēc sameloja:
- Nē, viss būs labi, es raudu no laimes, jo tev viss ir kārtībā, tev vienkārši vajag drusku atpūsties.
Tēvs pasmaidīja ar asarām acīs, un izgāja no palātas. Nākamajā rītā, zēns atvēra acis. Viņš vēl joprojām gulēja savā palātā, bet jutās daudz reiz labāk. Viņam pie rokas stāvēja aploksne. Zēns viņu lēnām atvēra un sāka lasīt: "Sveiks dēliņ, ja tu lasi šo vēstuli, tas nozīmē ka operācija bija veiksmīga. Atceries, tu man jautāji, ko es tev uzdāvināšu uz dzimšanas dienas? Nu tad lūk, es tev uzdāvināju sirdi. Neskumsti un nevaino sevi, tā bija mana izvēle. Es, protams, neredzēšu kā tu apprecēsies, kā piedzims un izaugs mani mazbērni, neredzēšu tavu mammu, bet tomēr es būšu laimīgs, jo tu to redzēsi manā vietā. Es tevi ļoti mīlu, tavs tētis."

Pirmais mēnesis.
Mamma, esmu tikai divdesmit centimetru augumā, bet man jau ir visi orgāni. Es mīlu tavu balsi. Katru reizi, kad es to dzirdu, es māju ar rociņām un kājiņām. Tavas sirds puksti - ir mana mīļākā šūpuļdziesma.

Otrais mēnesis.
Mammu, šodien es iemācījos sūkāt savu lielo pirkstiņu. Ja tu mani redzētu, tu jau varētu nosaukt mani par mazuli. Taču es vēl neesmu tik liela, lai varētu iztikt bez tavas mājiņas. Te ir tik silti un omulīgi.

Trešais mēnesis.
Mammīt, uzmini kas es esmu! Esmu meitene! Ceru, ka tas tevi iepriecina. Es gribu, lai tu vienmēr būtu laimīga. Man nepatīk, kad tu raudi, tu esi tik skumja. Tad es arī skumstu un raudu kopā ar tevi, lai gan tu mani nedzirdi.

Ceturtais mēnesis.
Mamma, man sāka augt mati. Tie ir ļoti īsi un plāni, taču tie vēl izaugs. Es daudz kustos. Es jau protu grozīt galvu, kustināt ar pirkstiņiem un stiept savas rociņas un kājiņas. Man vareni sanāk.

Piektais mēnesis.
Tu atkal gāji pie ārsta. Mammu, viņš tev melo, kad saka, ka es neesmu bērns. Es esmu bērns, tavs bērns. Es domāju un jūtu. Mamma, kas ir aborts?

Sestais mēnesis.
Es atkal dzirdu tā ārsta balsi. Viņš man nepatīk, viņš liekas auksts un bezsirdīgs. Kaut kas ielaužas manā mājiņā! Ārsts to nosauca par adatu. Māmiņ, kas tas ir? Kā dzeļ! Pasaki, lai viņš to pārtrauc! Es nevaru noslēpties no tā! Mamma! Palīdzi man!!!

Septītais mēnesis.
Mammu, man viss kārtībā. Esmu debesīs. Dievs pastāstīja man par abortu. Kāpēc tu atteicies no manis, mamma?

Katrs aborts ir vēl viena apstādināta sirds. Vēl viens acu pāris, kas nekad neredzēs. Vēl divas rokas, kas nekad nevarēs pieskarties. Vēl divas kājas, kas nekad nevarēs skraidīt. Vēl viena mute, kas nekad neko nepateiks.

Viņa viņu mīl. Viņš to zin.

Viņa vēlas lai viņš ir tikai viņas. Viņš to zin.

Viņš viņu ignorēja. Viņa naktīs raudāja.

Viņam uzradās cita. Viņa salūza.

Viņš izšķīrās, viņas dēļ. Viņai to vairs nevajag.

Viņš viņu iemīlēja.Viņai jau sen apnika gaidīt.

Viņš atmaiga. Viņa kļuva vēsa un cietsirdīga.

Viņš raudāja. Viņa atrada citu.

Viņa sirds salūza. Viņa jau par viņu bija aizmirsusi.

Ceru ka patiika Centos...

iespējams ka šie ir lasīti.

 Autors: lohnesa_briesmonis skumji stāsti.
1.
Autora bilde
1
21
Citi šī autora raksti:
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [2]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Eipene avatars
Medaļa SpoksMedaļa Testu veidotājsMedaļa Intelektuālis
  Eipene 22.08.19 20:19  
2
0
ļoti skumji stāsti bet raksts ir labs
derestele avatars
Medaļa SirdsMedaļa Buča uz vaidziņaMedaļa Apskāviens
  derestele 28.08.19 18:27
0
0

Es reti kad raudu. Bet.. kapēc tev ir jāsaraudina nesalaužama meitne?!