Vienmēr ar neviltotu prieku gaidu jaunākās Apgāda Mansards grāmatas, labi zinot, ka agri vai vēlu teju visas tās atradīs vietu manā grāmatplauktā, kurā jau tagad ir ap pusotru simtu apgāda grāmatas. Man gan gribētos pirms tam tās visas pagūt izlasīt, bet līdz tam vēl kāds laiciņš paies. Tomēr ir arī tādas grāmatas, kuras izlasu uzreiz, un šis ir stāsts tieši par tādu grāmatu, jo maija sākumā apgāds izdeva Haralda Matuļa grāmatu „Vidusšķiras problēmas.” Mansardam jau Grāmatu izstādē bija tāda simpātiska brošūra, kas vēstīja, ka tuvākajā nākotnē ir sagaidāma Matuļa grāmata. Kaut kad aprīlī man par to ziņoja Anita, kura strādāja pie grāmatas vāka caurumiem. Bet jau maija Ziņnesis (Jāņa Rozes) atklāja, ka grāmata ir sagaidīta.
„Tā arī iztēlē mēs nabagiem atņemam viņu sapņus, bet bagātajiem atdodam savējos.”
Grāmatu es palūdzu Jānim, jo kopš Sjouna „Skugabaldra”, kurš tika izdots jau pērnā gada novembrī, neko lūdzis vairs nebiju. Kad Jānis grāmatu atnesa, es sēdēju darbavietā un biju gatavs nekavējoties ķerties pie lasīšanas. Grāmatas apjoms nav tik liels, lai „Vidusšķiras problēmas” nepiebeigtu jau tanī pat vakarā.
---
Visupirms es nobrīnījos par bildītēm, kas rotā vairākas grāmatas lapaspuses (un arī vāka iekšpusi). Iepriecināti pasmaidīju arī par bezgala glīto grāmatzīmi, kuru zīmējis pats autors. Īsie teksta gabaliņi ir numurēti, tikai to secība kaut kāda iemesla dēļ ir stipri sajaukta. Taču tas neradīja nekādas grūtības un raiti virzīja mani uz grāmatas beigām. Kad par „Vidusšķiras problēmām” runājām ar Dimiņu, viņš pastāstīja par vairāk kā desmit gadus atpakaļ radītu projektu „Hiperteksts”, kurā piedalījās arī Haralds Matulis. Cik sapratu, viņš bija projekta koncepcijas izstrādātājs un realizētājs.
„Es saprotu, ka manas problēmas nav pirmās pasaules problēmas un manas problēmas nav trešās pasaules problēmas, manas problēmas – tās ir vidusšķiras problēmas. Ieslodzīts starp rīta sastrēgumu un vakara panorāmu, es galvā risinu visas pasaules ētiskās problēmas, bēgļu krīze, sieviešu tiesības, klimata pārmaiņas.”
Pirms sāku lasīt, pat neaizdomājos, kas tā tāda vidusšķira vispār ir. Reiz tiku lasījis par vidējo latvieti (varbūt vēl kādu dīvaini), taču vidusšķira man likās sveša. Viss mainījās, kad biju izlasījis dažus paragrāfus no grāmatas, kura iedalīta piecās nodaļās, kurās netrūkst nedz attiecības un mīlestība, nedz intelektuāļi, feminisms un citas lietas. Grāmata mani uzrunāja arī ar dažu labu citātu no citiem autoriem („Ja visu varētu atrisināt ar sarunām, cilvēki vairāk sarunātos” / V. Čērčils). Piemēram, trešajā nodaļā (54. lpp) ir aprakstīta kristietības problēma, kuras autors ir neviens cits kā Žans Pols Sartrs...
---
Vairums teksta uzjautrina. Un tas no tiesas ir ļoti patīkami, ka arī oriģinālliteratūra spēj sagādāt labu devu humora un ironijas. Kaut vai teksts par mājasdarbiem, kas reiz bija aktuāli arī man. Arī man, līdzīgi kā Matuļa aprakstītajam, mājasdarbi bija aktuāli tikai uz īsu brīdi: „...nevieni mājasdarbi un neviena tēma nav aktuāla ilgāk par divām nedēļām.” Man gan nereti tā bija tikai tā viena mācību stunda, īpaši jau priekšmetos, kuri mani pilnībā neinteresēja...
„Ir izaugusi jauna paaudze. Paaudze, kam nācijas teiktie vārdi par sviedriem un asinīm ir tukša skaņa. Vārdi ir palikuši tie paši, bet saturs ir pazudis. Paaudze, kas asinis ir redzējusi tikai filejā pirms saldskābās vistas pagatavošanas un sviedrus lej fitnesa zālēs.”
Atzīstos, ne visi teksti bija pilnībā saprotami, taču grāmata mani patīkami pārsteidza. („Pasaule bija parupja, skaļa, uzbāzīga, bet citreiz, kad tā izskatījās laba, viņu apgāja." ) Tā ir nedaudz citādāka latviešu literatūra par visu ko, bet pārsvarā par vidusšķiru. Dažas epizodes liek vairāk aizdomāties, citas vienkārši izklaidē. Precīzi par to raksta Arvis: „Grāmata ir kā šokolādes tāfelīte. To vienkārši gribas atvērt jau ieraugot.”
Manuprāt, labākais gabals grāmatā ir par lūpu krāsu: „Kinoteātrī uz metāla trepēm sēdēja meitene, pavērsusi pret sevi telefonu izstieptā rokā. Lomu, ko agrāk pildīja spogulītis un lūpu krāsa, tagad aizņēmis telefons. Mimikriju, ko veica lūpu krāsa, nomainījusi atdarināšana, kurā iesaistīti telefons, apstrādes aplikācija un sociālais tīkls. Kā agrāk saglabājusies vienīgi žesta metonīmiskā struktūra: meitene rāda citiem sevis labāko daļu, kas ir apsolījums kam vairāk.”
