Sveiki. Gribu atgādināt, ka stāsts ir veidots uz patiesiem notikumiem. Ja ir kādi jautājumi vai priekšlikumi, rakstiet man. Cilvēku viedoklis man ir svarīgs :)
__________________________________________________________
Jancis, cerot, ka es tūlīt dabūšu pa seju, smaidīgi teica: „Viņš pats vain......”
Janča vārdus apstādināja Romas sitiens Jancim pa seju. Jancis pārkrita pāri soliņam un viņam atkal sāka raustīties valoda : „Roma, nomierinies.”
Tikko Jancis bija piecēlies, Roma apķēra Janča galvu padusē un sāka sist viņu pa seju. Sekoja pieci vai seši sitieni.
Es zinu, ka fizisku spēku ne vienmēr vajag īstenot, labāk dažreiz ir aprunāties. Bet Jancis bija tik pārliecināts savā nevainībā, ka pelnīja to visu.
Tad Roma noslaucīja savu kreklu, pateica Jancim: „Ja Sandrai gribēsi kaut ko teikt par notikušo, gaidi, ka atnākšu līdz tevīm un atkal iedošu Tev pa galvu.”
Jancis palika sēdēt turpat. Mēs ar Romu nolēmām nopirkām sev pa aliņam, lai noņemtu stresu un aizgājām pasēdēt uz stroikas jumta.
Es Romam sacīju: „Nebiju gan gaidījis, ka attiecības beigsies šādi. Bet nu, tagad būs pieredze, lai es atkal nekāptu uz tā paša grābekļa.”
Roma izteica savu viedokli: „Vec, es Sandru pazīstu sen. Viņa var likties mīļa, bet savos gados viņa jau ir mauka. Piedod, ja aizskaru, bet tā arī ir.”
Gāja nedēļas, man bija grūti apzināties, ka atkal esmu brīvs no attiecībām. Jocīgi, bet es, puisis, kurš tikko pabeidzis astoto klasi, pārdzīvoja par attiecībām.
Sāku labāk iepazīt tautu no mūsu bara. Daži cilvēki man likās inteliģenti, man patika ar viņiem runāt... Bet vēl vairāk man sāka iepatikties cita lieta. Es apjēdzu, kas manā dzīvē mainījās.
