Ir pienācis brīdis mazliet padalīties ar to, ko zinu un jūtu es pati, personīgi.
Domājams, pēc virsraksta jau ir saprotams, par ko būs šis raksts.
Atkarības slimība, atkarības sindroms-sauc to kā gribi, nozīmē paliek viena un tā pati. Pēdējo gadu laikā esmu saskārusies ar desmitiem cilvēku, kas šo jēdzienu saprot padziļinātāk, nekā citi.
Vispār, sākšu ar sevi. Esmu 3. kursa studente augstskolā, studēju filozofiju, tādēļ esmu cilvēks ar noslieci uz iegrimšanu dziļi savās domās. Un šī tēma man šķiet interesanta ne jau tāpat vien. Šī tēma ir arī saistīta ar mani, par cik esmu atkarīga no narkotikām. Pēc mana nika to jau var mazliet noprast. 
Tātad, šajā stāstā nebūs nekādu zinātnisku faktu, vai tamlīdzīgu muļķību, tik vien kā mana personīgā pieredze.
Gribētu sākt ar to, ka - nē, es NELEPOJOS ar to, kas esmu. Es NEUZSKATU, ka tas ir ``kruti``. Lai nebūtu lieku, muļķīgu komentāru.
Es nesākšu murgot par savu dzīves stāstu vai tamlīdzīgi. Varu iestarpināt tikai to, ka pašlaik man ir 25 gadi, lietoju es aptuveni 11 gadus un šobrīd jau pusotru gadu atrodos remisijā, a.k.a-periods, kad nelietoju nedz alkoholu, nedz narkotikas.
Atkarība ir viltīgs ienaidnieks, ko nākas vērot ik dienu, vienalga, no kā tu esi atkarīgs, tās var būt narkotikas, alkohols, azartspēles, sekss-visos gadījumos tavās smadzenēs norisinās vieni un tie paši procesi, psihe tiek vienlīdz bojāta katrā no šiem gadījumiem.
Personīgi varu teikt, ka atkarība mani bija un vēl aizvien ir tā pārņēmusi, ka tādam pašam cilvēkam, kā man, no malas uz mani skatoties viss ir skaidrs. Iedragāta psihe, tieksme uz atslābināšanos, kas ir tikai malds, kas ik dienas vilina mani savos tīklos. Ir desmitiem recidīvu simptomu, kas liecina par to, ka ir iespēja atkārtotai lietošanai, ievērot visus ir praktiski neiespējami.
Neskatoties uz to, ka nelietojot manā dzīvē viss sāk kārtoties pa plauktiņiem, tāpat es vismaz reizi mēnesī redzu sapņus, kuros lietoju, tāpat mana uzvedība un psihe ir neizdibināma un brīžiem pat bīstama.
Un teikšu jums atklāti, kā cilvēks, kas ir izgājis cauri šai bedrei-es reiz teicu, ka ar mani tas nenotiks. Es reiz pa retam iedzēru un smējos, kad man aizrādīja. Es reiz pīpēju to saucamo ``zālīti`` un smiedamās noliedzu to, ka tā ir narkotika. Pat tad, kad es 15 gadu vecumā sāku durties, es smējos un sarkastiski teicu: `` Es taču nedzīvoju pagrabā un nestaigāju ar sapuvušu ķermeni, tātad es neesmu nekāda narkomāne.``
Bet ziniet? Katram no mums ir sava bedre. Citam tā ir nāve, citam-cietums, citam tas jau ir pazaudēts darbs. Nekad nevajag gaidīt līdz notiks ļaunākais. Es nebiju nedz cietumā, nedz slimnīcā, nedz bez darba, kad vairākas reizes gandrīz aizgāju viņsaulē šīs indes dēļ.
Esiet uzmanīgi un sargiet sevi.
Viens jautājums, ja negribi, vari te nerakstīt, bet gan caur vēstulēm- kā darbā attiecas pret tevi, nav nosodoši ka lietoji narkotikas? Un kā vispār šos 11 gadus reaģēja uz to apkārtējie, kaut ko taču darīji, lai varētu atļauties arī narkotikas, vai ne? 
