Visi notikumi NAV izdomāti vai piepušķoti.
Skolas laikā ar pabiezu draugu salīgām, ka es neuzkāpšu Upīškalna tornī (~150m augsts). Salīgām uz ~7Ls.
Protams, es uzkāpu, viņš nē. Tajā dienā pūta stiprs vējš un es noķēru pneimoniju (stiprā vējā tur augšā arī labi šūpo).
Lieki piebilst, ka mutere par tādu joku nebija laimīga un es nopelnīto naudu dabūju iztērēt zālēs (kā sodu par tādu joku).
Vēlāk jau ar brāli un brāļa draugiem tajos torņos mēdzām kārtis uzspēlēt un iedzert.
Vienreiz gan drusku mērcīti biksēs ierāvu.
Labi atpūtušies sākam kāpt lejā, man fiksā doma – jāpakarājas brīvi karājošā metāla trosē (laikam domāta teh., detaļu vilkšanai augšā).
Hop, ar palēcienu ieķeros un saprotu, ka nu ir shuudi, jo trose smaga un nešūpojas, kā es biju iedomājies. Tā nu karājos kādu metru no torņa un bļauju lai mani dabū atpakaļ.
Lieki piebilst, ka no bratana atrāvos, ka maz nelikās J
Skolā mūsu C klasei klases vakari izbeidzās kādā 8 klasē, jo klases audzinātāja meiteņu tualetes musorā atrada tukšas alko pudeles (jā mēs paši vainīgi, ka tur atstājām, vajadzēja kaut pa logu izmest).
Tajā vecumā visi gudri, noīrējām telpas un uztaisījām savu klases vakaru (par alko un fofkām vēsture klusē), toties visi dabūja pasūkties ar vienu skuķi.
Kā mums ļāva tās telpas izīrēt vēlreiz – nesaprotu.
Labi, ka uz otru „pasākumu” netiku. No paralēlklases stukača tas viss tika zināms skolotājai, līdz ar to arī visiem vecākiem. Sekas saprotiet paši.
Vēl joprojām ņirdzot par to stāstiņu „Saviļņojums biksēs”, atcerējos vienu atziņu no bērnības.
„Ja esi uzlīdis kokā – nedirs, lejā arī kādreiz būs jālien”.
