10

 332  0

Iepriekšējā daļa http://spoki.tvnet.lv/vesture/Lietuvas-latviesi-6/692366

Vēstures rats pagriezās tā, ka nenotika ne pirmie Lietuvas latviešu dziesmu svētki ne daudzas citas ieceres - lielvalstu varenie, ūsinie bij lēmuši citādi. Lietuvu piemeklēja līdzīgs liktenis kā Latviju un Igauniju. Saskaņā Ar PSRS un Vācjas 1939. g. līguma slepenajiem protokoliem, PSRS karaspēks 1940. gada 15. jūnijā pārkāpa Lietuvas robežu un okupēja Lietuvas Republiku. Tas notika pēc savstarpējā līguma uzspiešnas Igaunijai, Latvijai un Lietuvai, kuri paredzēja padomju militāro bāžu izveidošanu šo valstu teritorijā. Turpinu iesākto tēmu par savu ģimeni un tās turpmāko likteni likteni.
Tie, ka iepriekšējos rakstus lasīja, aptuveni varēja nojaust, ka mani vēcākii bija vidēji turīgi - tiem piederēja 40 h zemes un dzirnavas ar kokzāģētvu un izmantoja arī algotu darbaspēku. Šādus iedzīvotājus tad sāka dēvēt par budžiem jeb kulakiem, vēlak arī par tautas ienaidniekiem. Vēl gribu paskaidrot, ka mani vecāki nekad nav sastāvējuši nevienā un nekādā politiskā partijā. Tēva sabiedriskā darbība līdz 1940.g. jūnijam aprobežojās tikai ar līdzdalību Lietuvas latviešu kultūras pasākumu organizēšanā, strādājot par Lietuvas latviešu pretalkohola biedrības Gaisma priekšsēdētāju. Pat to arī apbalvots 1938. gadā ar Latvijas augstāko apbalvojumu - Triju Zvaigžņu ordeni.
Ko es atceros no okupācijas pirmajām dienām? Dažas epizodes ir iespiedušās atmiņā - sabrauca pagalmā milzum daudz pelēku vīru formās, visi tādi saguruši, neviena jauna cilvēka, visi pusmūža vecumā. Pagalmā novietoja lielu katlu ar kurtuvi apakšā gandrīz tādu kā mūsējais kur cūkām katru dienu sautēja kartupeļus un dažreiz arī mēs tur pusdienām ielikām virspusē lielākus izsautēt. Karavīru katlu sauca par lauku virtuvi. Man, kā bērnam bija nesaprašana - kas tā par virtuvi, kur tikai biezputru vien vāra. Patiešām, 3 reizes dienā vārīja no tādām kā sapresētām briketām prosas biezputru. Vārdu prosa toreiz dzirdēju pirmo reizi. Vakaros vīri korī ļoti skumji un ilgi dziedāja, atceros ka viena no dziesmām bija Volga, Volga, matj rodnaja, Volga russkaja reka....Mana mamma teica, ka raudāt gribas, cik skumji dzied...
Cik ilgi tie pelēkie vīriņi mūsu pagalmā sabija, tagad neatceros. Manai mammai nez kāpēc viņu bija žēl un vienu reizi mamma piedāvāja izvārīt viņiem prosas vietā kādu mūsu ēdienu. Viņu vecākais (dienesta pakāpi nezinu), atteicās, iemeslu neminot. Otrā dienā tomēr saka, lai vārot gan. Produktu mums bija pietiekami, mamma arī izvārīja lielo zupas katlu. Kad zupa jau salieta šķīvjos, neviens ēst nenāk. Virsnieks paņem zupas šķivi, dod mammai un saka - kušai sama (ēd pati). Mamma nesaprot kas par lietu, bet šis jau uzkliedz- kušai(ēd). Nekas cits neatlika kā izēst krieva klātbūtnē zupas šķīvi. Tikai pēc pauzes, redzot, ka mana mamma dzīva un vesela sekoja komanda - kušatj .Lielā ātrumā katlu pelēkie vīriņi iztukšoja. Izrādās, ka bija iedomājušies, ka mana mamma tos noindēt grib.
To visu redzēju savām acīm, jo visu laiku tajās dienās bija noteikts uzturēties pie mammas. Kapēc tas tā, to sapratu tikai vēlāk,jo nevarēja neko zināt kā svešie uzvedīsies. Jāatzīst, ka pagaidām neko nezaga, nedemolēja un nevienu neaiztika.

Komentāri 10

0/2000

Un tā tie pelēkie vīriņi prosu ēdot te ir iekundzējušies uz ilgiem laikiem .... :(

 7  0 atbildēt

Jā, laikam jau tagad tie pelēkie skumjie esam mēs...

 4  0 atbildēt

    

 2  0 atbildēt

Interesanti.

 2  0 atbildēt

man šeit atkal ko komentēt:

1) man otrs vecais tēvs arī stāstīja par utaino ienākšanu Cēsīs. esot bijuši pavisam novārguši, noputējuši un pavisam neizskatījušies pēc karotājiem. no citiem dzirdēju, ka pat esot ar asiņainām kājām bijuši.

2) sievas vecais tēvs savukārt kā puika atcerās, ka pie viņiem ienāca krievu karavīri, nolika pudeli galdā, kaut ko pa krieviski nomuldēja, paķēra pudeli un pulksteni no galda un ātri aiztinās prom. neesot bijis jēgas par to toreiz ziņot vai sūdzēties.

 1  0 atbildēt