Sveika Spoktauta!
Šoreiz es gribētu jums pastāstīt kā es ieguvu savu Kaķi. Kāpēc ar lielo burtu?
Jo viņš tiešām ir Kaķis ar lielo burtu. Kopš man ir šis brīnišķīgais dzīvnieks,
es saprotu, ko nozīmē satikt SAVU dzīvnieku, kuram esi tu un kurš ir tev.
Neatkarīgi no tā vai tas izrādās kaķis, suns vai tarakāns.
Sāksim ar to, ka kaķi man ir kopš bērnības. Bet, zināt kā tas ir - no vienas puses
tev ir mājdzīvnieks it kā visai ģimenei, tātad arī tev...bet no otras tas kretīns paniski bēg katreiz, kad tu parādies 3m rādiusā.
Tas sivēns murrādams trinas mammai ap kājām, stāstot, ka nedēļu jau nav ēdis ne kripatiņas
un ir gatavs ziedot nieri, aknu vai aizkuņģa dziedzeri par bļodiņu ēdiena. Parijis, spalvainais
monstrs ieritinās kādam no vecākiem klēpī un tu, zaļš no skaudības, vari tikai noskatīties uz to pa gabalu,
jo tuvāk pienākt tev neļauj vecāki, zinot, ka kaķis, ievērojot 3 metru distanci, spolēs prom, izlaižot visus 18
nagus (jā, btw, to ir tikai 18) vecākiem stilbos.
eh...bērnība darīja savu un aizejot dzīvot atsevišķi, es iegādājos pati SAVU kaķi par 50 santīmiem no
kādas delfu forumā sastaptas meičas. Man bija izvēle starp diviem "Mājas strīpainajiem" kaķēniem
Izvēlējos to, kurš murrāja bez apstājas. Atstiepu mājās un nosaucu par Murmuli, jo murrāja jams bez gala.
Likās - jē, man ir Kaķis, kurš laimīgi murrās man klēpī. Ņefiga! Murmulis bija jauks dzīvnieks, bet
pareizais raksturojums viņa būtībai būtu - Misters Pofig. Murmulim bija pofig viss izņemot ēdienu.
Viņš turpināja tradīciju un ievēroja 3 metru distanci no visiem. Un nepārstāja murrāt. Un kost, ja
3 metru distance tika pārkāpta. Un neaizmirsīšu spalvu kamolus, kurus viņš katru nakti izmētāja pa
dzīvokli, lai izrādītu savu mīlestību pret mani. Mīlestība pret ēdienu noveda Murmuli pie solīda 9kg svara un cukura diabēta 8 gadu vecumā.
9 gadu vecs viņs tika iemidzināts dēļ orgānu tūskas un tā paša diabēta izraisītām sāpēm.
Pagāja nedēļa un es sapratu, ka es nevaru bez mājdzīvnieka, pat ja tas mani ignorē un izvairās. Un sapnis man bija savs Kaķis - tāds, kurš
guļ man klēpī, trinas gar kājām un mīl mani ar visu mazo kaķa sirsniņu.Nolēmu, ka šoreiz negribu mājas parasto, bet ko īpašu.
Un sāku gūglēt...šķirņu ir tūkstošiem, bet nedēļas laikā izgūglējās dažas šķirnes,kuras likās interesantas gan izskata, gan apsolītā rakstura dēļ
- meklēju šķirni, kura būtu mīlīga un draudzīga klēpī gulētāja. Tā nu manu uzmanību piesaistīja viena - Oriental jeb latviski Orientālis (laikam).
Tiem nav tā saucamās zemspalvas jeb siltās pūkas, ir tikai īss akots jeb virsējā spalva - tā, kas krāsu rada. Tātad nebūs spalvu kamolu pa visu dzīvokli.
Raksturs Orientālim solījās būt suņveidīgs, uzticams, mīlīgs, bla bla bla. Krāsu dažādība milzīga, bet Latvijā to audzētavu
un līdz ar to kaķēnu ir diezgan limitēts daudzums, bet man paveicās satikt internetā vienu audzētāju, kuras kaķenei burtiski pēc mēneša
piedzima divi kaķēni, no kuriem viens bija mans Tigers! Tigers ir viņa mīļvārds - tā mēs viņu saucam ikdienā. Īstos vārdus audzētava dod
pēc principa - katrs audzētavas metiens (neatkarīgi no kuras kaķenes) dabū oficiālo vārdu alfabetā secībā (pirmais metiens = visi
kaķēni tiek pie vārda ar A burtu, pie otrā - B utt.), mans Tigers bija no 3šā metiena un tika pie vārda Cicerons. Tā es viņu saucu,
kad viņš ir ievārījis ziepes :D Otrais vārds visiem kaķēniem ir vienāds - audzētavas vārds (to es neatklāšu).
Orientāļi ir kaķi, kuri tiešām uzvedas lielā mērā kā suņi - pieķeras vienam saimniekam un neprātīgi to dievina. Pluss orientāļiem ir rupja,
skaļa balss, kuru tie nepārtraukti izmanto. Kādu tas varētu kaitināt, bet es to dievinu :) Tigers ir klāt visur, kur es esmu. Tiklīdz
apsēžos vai apguļos - čalis ir klāt un lien klēpī. Bučojas, mīļojas. Pienes mantiņas - pats izdomāja, pats atrisināja - sāka pa grīdu
vākt visādus sīkumus un pienest, lai es metu prom un tad ausīm plīvojot viņš nesas meklēt un atnest atpakaļ. Orientāļi ir sabiedriski, komubikabli
skaļi, gudri un mīlīgi. UN GALVENAIS - nekādu spalvu NEKUR. No rīta saģērbies ofisa drēbēs, samīļo kaķi un mierīgi ej uz darbu -
un tev nav pielipusi NEVIENA SPALVIŅA!!! Bet, protams, katram ir SAVS dzīvnieks, manējais ir Orientālis Tigers Cicerons jau 3šo gadu.
Par šķirni runājot - man ir viss, ko gūgle un audzētava man solīja - kaķis ir antipofigists, viņu interesē viss, ko tu dari, viņam patīk
fizisks kontakts - viņš ir klēpja kaķis, ziemas laikā man nevajag biezo segu, jo Tigera ķermeņa temperatūra ir 39 grādi un dēļ īsās spalvas viņš
atdod savu siltumu visam, kam guļ blakus. Viņam patīk ar ķepu noglāstīt man seju, iedot buču un samīļot katreiz, kad tiekamies.
Esmu atradusi SAVU dzīvnieku un novēlu to atrast tiem no jums, kuri vēl ir meklējumos :)
Ja būs interese, nākamo rakstu ielikšu par Oriental kaķiem kā šķirni, zinu, ka te tāds raksts jau bijis, bet autoram šie kaķi patika, pašam tāda nebija,
līdz ar to, nebija prakstiskas pieredzes par šo šķirni.
Tālāk sekos bildes...
