Es izdarīju izvēli. Es sāku stāstīt Dievam visu, kas bija manā galvā un sirdī. Iespejāms Tā ir sava veida sevis iedvesmošana un tai pat laikā tā ir pilnīgi jauna pasaules uztvere caur skaisto un pozitīvo, caur ticību. Es vizualizēju savus sapņus, mēģinu savās domās tos ieraudzīt jau reālus un skatos ka tie jau piepildās mana dzīvē. Es atlaidu pagātni. Es atvēru durvis augstākām gudrībam. Ticība un Garīga atdzimšāna/terapija ir ļoti dziļš, lēns un individuāls process, kas rezultātā mani aizveda pie dzīves harmonijas un līdzsvara, ir iegūts miers un gandarījums. Sakuma noveleju sev , uztīcēties mieram, lai es pieņemtu viņa aicinājumu uzsākt sarunu ar savas dvēseles ienaidniekiem, lai es varētu noslēgt ar viņiem izligūmu, kurš netiek lauzts jau pirmajā grūtību mirkli. Jā, sākuma tas ir grūti, katru slikto domu un vārdu pārvērst labajā, bet grūts ir pirmais periods. Tad nāk otrāis un trešāis. Periods kura es atzinu savu bezspēku, atzinu ka esmu pazudis dzīves tulkojuma, zaudējis atbildību par sevi.... Es piedzimu no jauna. Es uzņemos patiesu atbildību un nebaidos viņam dot kontrolet svu dzīvi. Manī sākas izaugsme, kad es aizgriezos prom no sava iepriekšēja dzīvesveida un sāku ticet! Es topu par ticīgu cilvēku, topu par sekotāju un mācekli. Jo tikai ta rodas miers, telpa , kurā var rasties labklājiba un labsajūta, kura es varu dzīvot saskņā ar sevi un kas jau tagad mana pasaulē ļauj ieskanēties pašnoteikšanās balsij. Es cenšos atbrīvoties no agresijas, bailēm, dusmām, vainas apziņas un noliegšanas, no atkarībam. Visas šīs lietas tikai kultivēja negācijas, jo tās pašas ir negatīvas. Brīdī, kad prātā ienāk negatīva doma, dusmas, cenšos to momentā aizvietot/atbrīvoties no iekšējiem demoniem. Tā ir tāda netīro domu nomaiņa pret tīrām, nosvērtam, paceltām domam. Protams, nav iespējams no visa izbēgt, bet tieši tādēļ uzlādeju sevi ar it kā nenozīmīgām, bet svarīgām lietām kā dzīvesprieks, atklāsme, skaidrība, būt līdsvara starp rosībam un atpūtu, starp ārpasaules baudīšanu un atgriešanos sevī pašā, nebut nevērīgam pret dzīvi. Pamanīt katru izjūtu. Tātad man sevi jāredz pareizi, jāredz sevi tadu, kāds patiesiba esmu. Es nevaru to pētīt no ārpuses, man ir jāiespiežas savā kodolā, savā visdziļākajā būtibā, jadzīvo tur, jābūt ar to saskarsmē, jābūt saskarsmē ar ticību ka Dievs un Kristus nav tikai iedomas, jadzīvo ticība kura ievedīs mani Dieva pasaulē. Lai viņš atvelk to plīvuru, kas karājas visam pāri, un es varu ieraudzīt savas dzīves visdziļāko patiesību, ka Dieva mīlestība ir dziļi iespiedusies mana iekšēja būtība. Šī Dzīve man ir iedota kā brīnums, balva par uztīcešanos un atveršanās Dievam
Tev patiks šie raksti
