Tas sāp arvien stiprāk un stiprāk. Sāpes kļūst neciešamas. Paliek arvien grūtāk tās nest. Grūtāk tās nest visur sev līdzi. Grūtāk tās noslēpt no acīm, kam tās nav jāredz. Grūtāk sadzīvot ar tām un grūtāk pārdzīvot tās. Arvien sāpīgāk staigāt un izlikties, ka viss ir kārtībā.
Man bija tas jāuzraksta, jo esmu dzirdējusi, ka rakstīšana palīdz mazināt sāpes. Tā tiešām ir. Rakstīšana palīdz..
Depresija ir karš.
Cīņa pašam pret sevi.
Katra doma ir lode,
Katra kustība - sitiens,
Katrs vārds kā dūriens sirdī.
Depresija ir zagle.
Tā nozog visu, kas tev reiz bija,
Viss, kas paliek aizmugurē ir viss, kas tevi iesloga.
Depresija ir slepkava.
Tā nogalināja meiteni kāda es reiz biju.
Es skatos spogulī,
Un redzu šo lietu.
Depresija ir zombijs.
Tu esi dzīvs, bet tomēr miris.
Tu nezini, kas notiek,
Tu esi staigājošs mironis.
Depresija ir murgs.
Tu pamosties ellē,
Tu baidies dzīvot.
Ir neiespējami to nest.
Depresija ir okeāns.
Jūra ar emocijām.
Tu slīksti katru dienu,
Un neviens tevi neglābj.
Depresija ir bezdibenis,
Ar nebeidzamām sāpēm,
Ar nebeidzamām cīņām.
Tai nav gaismas.
Tai nav izejas.
Depresija ir karš.
Nemainīgs karš sevī pašā.
Man šķiet, es sevi nododu, jo man pietiek.
Depresija ir karš.
Tu vari uzvarēt,
Vai mirt cenšoties.
Un man ir bail pateikt, ka es zaudēju..
