local-stats-pixel fb-conv-api

Ceļvedis pa reālajiem Pujātiem!3

Pujātos vispār būt stilīgam ir grūti. Vispār jau būt Pujātos ir grūti, bet nu kādam tur ir jābūt, un tie kam ir šāds krusts jānes ir grūsirdīgi. Pat aplūkojot karti, pujātus tajā nemaz neatrast, tas tāpēc, ka atrodot tos, uz taviem pleciem uzgultos daļa no šī sloga, ko nes Pujātēni un labklājības ministrija jau var pieļaut daudz ko, bet tik daudz prāta viņiem ir, lai neuzgrūsu daļu no Pujātu smaguma visiem, kuri prot saprast mēroga nozīmi un atrast ziemeļus, kaut tikai uz tā paklājiņa kurš nolikts uz betona grīdas, lai lamājoties ar kaimiņieni par kāpostu smaku, nesaltu kājas.
Arī ar smalkjūtību Pujātos ir grūti. Tas vēl no deviņdesmito sākuma laikiem, kad bija jāgrābj tik daudz, ka rokas, kā jau viss mums apkārt, centās pielāgoties grābšanas apmēriem, un pašas palika tik lielas un vēsas, ka neko smalku ar tām turēt nevarēja, vien no kolhoziem izstiepto, izstumto, aizbraukto. Tas tacu nav smalki, arī Pujātenu drēbes nedrīksteja būt smalkas un izjustas, ja nu kāds tamborētā šķidrauta dzīpars ieķeras sasodīti smalka slaukšanas aparāta iekšās, to pa nakti, klusība stiepjot mājup, un galvā rēķinot, cik papīra gabalus par to var iegūt, tad jau mājniekiem būs skaidrs, ka atkal apmeklēta senāk tik modernā mehanizācijas un sadraudzības vietne, kurā ar ziepēm piena kannas vis mazgāt nedrīkstēja, bet to jau neviens neņēma vērā. Pludlīnijas saistīja ar sliktu ražu, un kā jau pienākas, izdzirdot sveicienu, sākās štukošana, ko nelietīgajam sveicinātājam vajag, vai ta nezina ka es pilks un nabags.
Visādus svešvārdus Pujātu apkaimē nedrīkstēja pat domāt. Vietējiem tie bija tik sarežģīti un neizprotami, ka par tiem aizdomājoties varēja ar acīm palaist garām ko vērtīgu, ko iekārot un atņemt citam, tapēc bija jābūt modram un jāsasprindzina skats labi ciešs, kas nezinātājam lika domāt, ka Pujātu iemītniekiem visiem sejas nervi ir krietni nožēlojamā stāvoklī, jo sejas tik krunkainas, savilktas, ka nelabi metās. Un metās jau arī nelabi, daudziem, cauras dienas stiepjot un velkot, par ēšanu tika aizmirsts un pēc kāda laika Pujātēni viens otram vairs netuvojās, jo nevarēja lāgā saprast, vai sejas savilktas meklējot viegli iegūstamu mantu, vai fiziska nelabuma dēļ. Vienu svešvārdu gan Pujātēni zināja itin labi, tas bija Empātija. Labi pašu šo vārdu viņi neviens nezināja un ja arī ne par ko nedomājot tas, kādas vēja atnestas sēklas dēļ bija viņiem iesejies galvā un tapis zināms, tad pateikt to tiesām nespēja, jo savilktās sejas un cieši sakosto lūpu dēļ parunāt vispār nebija lāga iespējams. Ar rūcienu skaļumu tika noteikta katra vajadzība pēc konkrētā laupījuma, kā arī noteikts, cik ļoti katrs bija gatavs cīnīties lai to iegūtu. Empātiju viņi izmantoja ik darbīgas dienas. Ārzemju eksperti domātu, ka īpaši iejūtīgi un izpalīdzīgi ļaudis, bet tas bija tālu no patiesības. Savā mantkārīgajā prātā Pujātēni bija izkropļojuši šī vārda nozīmi līdz nepazīšanai.
Uz cisternas cirvi liku, sargāj savu laupījumu. Labāk manu galvu ņēma nekā manu nešļaviņu. Kredo, kāds nu kuram viņiem bija, bet šis tīri labi raksturotu tā laika noskaņojumu Pujātos.
Empātiju viņi izmantoja kā ieroci viens pret otru, un pret to nevarēja ne īsti ar cirvi, ne ar lauzni pretīm stāties, vien nodurt skatu un ātrāk aiztīties, aizgrabēt aiz noliktavas stūra, ātri uzlasot nobirušos metāla gabalus. Visas šīs raušanas laikā ne tikai rokas, arī prāts viņiem bija veidojies savādāk. Viņi jau paskatoties vien kāda cita sejā prata noteikt iekārotās mantas daudzumu, vērtību papīrā, atrašanās vietu un pozīciju Mendaļējeva tabulā, tāpēc, kopš garīgās evolūcijas laikiem Pujātos, viss netīrais darbiņš bija jāpaveic krietni ātrāk. Cik gan labi viņi iejutās viens otra ādā, apskaužami. Nu no malas jau atkal tas neliktos liels brīnums, jo raušana viņus visus bija padarījusi izskatā gluži vienādus, kā klonus, tomēr katrs jau bija savu kolhoza stūrīti izokšķerējis, un katram jau bija savs plāns kā ko nomontēt un ieraut nāsīs, un tad, kad mantas kļuva ar vien mazāk, tīri ar šiem psiholoģiskajiem uzbrukumiem savā starpā tika dalīta manta, un cirvji ar laiku tā atrofējās, ka kāts no asmeņa nemanot izslīdēja, un jau pēc brīža bija nozudis, lai gan ļoti labi jau pēc sejas varēja noteikt, kam šis guvums ticis.
Un izplēnēja viss agrākais varenums, un sagruva steidzīgi celtās piebūves, toties psiholoģiskās un fiziskās novirzes palika, tās nav nedz no javas, nedz ķieģeļiem. Tās turpināja savu dzīvi un bija arī par pamatu Pujātu apkaimes nomāktībai. Jau sen papīri bija izrādījušies vien papīri, tos gan varēja samainīt pret mazāku skaitu košāku papīru, bet liels mierinajums tas nebija. Kopš raušanas laikiem ļaudis sākuši bija ļoti distancēties viens no otra, jau pieminētās empātijas dēļ, Nu nepatīk, ka visa tava piedrazātā dvēsele otram kā uz paplātes, liels kauns jau arī nebija, jo skatītājam jau karmas trauks nebija labākā stāvoklī, tomēr cilvēks ir radīts ar riebumu izturēties pret pretīgam lietām, tāpēc arī Pujātēni viens no otra vairījās un nodūruši acis kaut ko bubināja, ūjināja, un gaismā tā arī vairs neiznāca.
Paaudžu maiņa, jā tā notika, protams, tik pat nesekmīgi, kā visā vecajā pasaulē, un Pujātos, ļoti lēna un nīkulīga. Cilvēks ir sociāla būtne, un tajā ziņā ļoti apdalīta, ļoti bija šī jaunā paaudze. Vecie visi, vilkdami savas lielās rokas gar zemi un ūjinādami lēnām izdila, ka miglas vāli, atstādami tikai drūmu sajūtu, tādu kā tendenci tiekties pēc papīrīšiem, pret kuriem tomēr naids arī bija jaušams. Tad nu tādi, ne pārāk apķērīgi tie jaunie klīda pa perimetru. Bez šīs dāvanas, bez šī lāsta, ko vecie bija guvuši, nezinādami, ka ko ļoti vēloties un iekārojot ir jāpadomā, vai ir vērts. Bez šī lāsta un arī bez šī veco, jau jaunības dienās uzkrātā darba spara jaunie bija izauguši. Un grūtsirdīgi, grūtsirdīgi skatījās viens uz otru, nenojausdami, kas citam padomā, un arī daudz nekļūdīdamies, jo padomā tem nebija nekas. Logi jau sen izdauzīti, saulespuķes aizstieptas nograušanai, benzīns beidzies, par ko gan vēl Pujātu jaunatne lai domā. Šādā vakumā nebija vietas ne stilam, ne smalkjūtībai. Stilīgi varbūt bija kādu dienu sūri svilpt starp priekšzobiem, kamēr tie, nesaņēmuši kalciju, vienkārši izlido ārā no mutes, bet tas arī pamatā viss.

Tāpēc nemeklējiet Pujātus kartē, pārāk neiekārojiet mantu, labāk nopērciet sev kādu košu svilpīti un kalcija tabletes. Vismaz Pujātos tas būtu stilīgi.

22 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

smalki :D

1 0 atbildēt

Nu jā.. :D:D:D

1 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt