›

CIlvēku pelēka ikdiena 5

50 1

Rīga centrs !
Rīgas kanāla plosās viena pīlīte, un kaķis blakus pļavā tvarsta baložus. Liekas, ka tulīt jau būs tas putniņš tam nabaga kaķim ķepas, bet nekā... aizlidoja!
Debesīs pacēlas desmitiem baložu, kas parlidoja mazu gabaliņu tālāk. Kaķis manāmi sašļucis dodās savos ceļos, vai varbūt neceļos – ne man to spriest..
Mazliet pozitīvāk uzlādējies dēvos tālak pa darīšanām, un tad es ieraudziju to.... ka manu smaidu, kas rotāja manu seju, pēkšņi nomainija apstūlbums ko radija apkārt notiekošais. Cilvēki - kā liela pelēka masa dodās šurpām un turpām. Gandrīz visiem sejās rakstīts „ Netraucē norausies „ Manī laikam ir pārāk daudz pozitīvā, bet tikuntā nespēju saprast, vaitad ir tik grūti pasmaidīt? Palūkoties rinķī un ieraudzīt tos sīkos, bet skaistos mirkļus, kaut vai to pašu pīlīti kas kanāla pluncājas.
Šādi stavot es novēroju, ka tas nav cilvēka grūtas dzīves atspoguļojums, bet gan pelēkas masas kodeks. Cilvēki nesmaida, nevis tāpēc, ka nav par ko smaidīt, bet gan tāpēc , ka domā ka citi padomās ka šamais ir kautkāds dīvainis. Par piemēru tam es minēšu kādu gadijumu, kas notika braucot sabiedriskajā transportā.
Viss autobuss bija pilns ar pelēko masu, bet pēkšņi autobusā iekāpa kads kungs ar sievu , ar ļoti pozitīvu attieksmi un savā starpā viņi runājas, un tad sāka smieties, smiekli bija nevaldāmi, un nesamāksloti. Jums vajadzēja redzēt kas notika nākamajā mirklī...
Visu pasažieru sejas rotāja smaids, kas šo pelēko masu padarija vismaz uz mirkli , kā patīkamu sabiedrību.
Tā nu smiekli kas virmoja pa visu autobusi bija nevaldāmi.. visu autobusu pildija ķiķināšana un rēksana, bet tad kadā pieturā iekāpa cits vīrs, no pelēkas masas, kurš nesaprata kamdēļ vissi rēc ka traki, un savā galvā laikam izfīčoja, ka varbūt viņš pie vainas, momentali pameta transporta līdzekli.
Protams tas tikai smieklu lekmes papildināja.
Tas turpinājas vidēji 10 minūtes, un tad lēnam viss nomierinājas, jo sos cilvēkus atkal sāka nomainīt pelēkā plūsma.
Cilvēki ir pārāk aizņemti ar stressa veicināšanu, un līdzarto nespēj veltīt dažas minūtes dzīvesprieka, kas spētu balansēt ikdienas pelēcīgumu.
Vairs nav jābrīnas, ka daudzi palaiž ikdienā simtiem iespeju! Tāpēc, jo visi iet ar nolaistām galvām un veinīgais ko redz ir mājas –darbs.
Katram cilvēkam ir iespēja izvēlēties, vai viņš vēlas būt tāds kurš apspiež sevi, un ir pelēks, vai tādu kurš pasmaida, ir spējīgs skatīties apkārt un veltīt laiku aplūkot kas notiek apkārt – galu galā to tu dari savā labā. Jo vairāk krāsainu lietu ikdienā redzēsi, jo pats krāsaināks paliksi.
Pagaidām tas arī viss!
Paldies par uzmanību.