Bezmiega rēgs17

Kārtējā bezmiega nakts. Alisei atkal nenāca miegs, nespēja iemigt un pat ierastais miega zāļu un baldriānu kokteilis vairs neatslēdza viņas prātu. Tas viņu padarīja ārprātīgi niknu, pēdējo nedēļu laikā viņa negulēja ilgāk par trim stundām naktī. Rītus viņa ienīda, ar mokām pamodusies, kaut kā puspievērtiem plakstiņiem uzmeistaro kafiju, ja vien to var saukt par kafiju. Reizēm pat krūzītē to neiebēra un tikai apātiski uzlēja karstu ūdeni. Ieklumburējusi dušā viņa pēc minūtes zem aukstā ūdens spēja atgūt možumu un pilnvērtīgu acu skaidrību. Veiklas kustības ar dvieli, sagatavotā kostīmiņa uzvilkšana un tad desmit minūtes pie televizora skatoties rīta ziņas ar to pašu neatkārtojamo kafiju.
Būtībā Alisei kafija riebās, viņa to nebaudīja, bet dzēra tikai tāpēc, ka kofeīns viņai deva vismaz kaut kādu spēku to visu izturēt. Alise mīlēja lielas piparmētru tējas krūzes lietainā laikā ar klāt piekostu piparmētru šokolādi. Viņai baudu raisīja vien piparmētru smarža, to svaigums, asums un zaļums.
Darbā parasti Alise bija sabiedrības dvēsele, kaut gan pēdējā laikā viņai darbs un kolēģi bija pilnīgi vienaldzīgi un reizēm pat īsti nepiefiksēja, kas viņai apkārt notiek. Muļķīgi smaidīja klausoties kolēģes sajūsmas pilno stāstījumu par viņas piecgadīgo dēlēnu, kurš beidzot iemācījies aiz sevis tualetē noraut ūdeni un šefa svētulīgo gaudošanu, ka viņš atkal izglābis pasauli.
Šodien viņa pat neiegāja veikalā, uzreiz devās mājās, kaut zināja, ka ledusskapī nav nekā vairāk par divām olām un pussapuvuša, trīs nedēļas veca siera. Šādi viņa sevi sodīja par bezmiegu un satraucošajām naktīm. Būtībā naktis viņai derdzās vēl vairāk par rītiem, kaut vai tāpēc, ka apzinājās, ka sekos ikvienai naktij rīts, bet viņa mocījās ar savām domām un bezspēcību to kontrolēšanā. Kopš viņa aizbraukšanas reti kura nakts pagāja bez domām par viņu. Alise jutās vīlusies savā liktenī un nepārtraukti to lamāja, viņa žēloja sevi. Kas var būt vēl ļaunāks par sevis žēlošanu? Laikam vienīgi publiska sevis žēlošana ir vēl pazemojošāka, bet tik tālu lietas nekad nenonāca, Alise bija ārēji stiprā sieviete un jebkuras maitu lijas klātbūtnē sevi pacēla trīsreiz augstāk par pašas galvu.
Katru nakti, kad bija nodzēsusi gaismu un ieritinājusies zem divām segām, viņai blakus bija mazs rotaļu ēzelītis, ar kuru viņa dalījās savos murgos un halucinācijās. Alise to apčubināja un savā ziņā muļķīgais ēzelītis pat viņā viesa optimismu, līdz mirklim, kad atkal tika izdzīvota kārtējā nākotnes halucinācijas par bezbailīgu nākotni un nebeidzamām miega naktīm. Nu labi, par miegu viņa nedomāja, bet par viņu gan. Nākotne viņu nebiedēja, viņai briesmas radīja pagātnes dzīvespriecīgās atmiņas, tās vajadzēja izdzēst, izmēzt prom no galvas, izplēst matus kopā ar tām, kas bija apsēdušas matu saknes, sadedzināt un pelnos iestādīt nātri. Atmiņas bija jāiznīdē, tās bija kā inde, kuru nevar izdzert, kura lēnām un pakāpeniski apbur tevi un apdullina. Indes saldā garša, saldā atmiņu garša viņai mutē bija visu laika, pārsaldināta realitāte, mākslīgi radīta, pretīga. Un viņa neizturēja, šonakt ēzelīša vietā blakus ēzelienei bija smalka adatiņa. Viņas vēnas bija jebkura narkomāna sapnis, bet viņa tās veltīgi izniekoja un lēnām ar adatu vilka svītras pāri savai rokai. Ar katru svītru viņa virzījās aizvien tuvāk vēnas sieniņai, katra švīka kļuva aizvien dziļāka, sāpīgāka. Viņa to darīja ar baudu, viņa darīja pāri savām atmiņām aizvien vairāk un vairāk, līdz viņa sajuta kā lēnām prom uz leju aizsteidzas asiņu tērcīte. To laikam var nosaukt par vislabāko orgasmu viņas dzīvē, tik baudpilna viņa vēl nebija jutusies. Tik brīva un svētlaimīga. Tā bija jauna atslēga uz dziļu mieru un miegu. Viņu vilināja šī brīvība un bezatbildība, pēc saldās indes bija palikusi tikai rūgtuma garša uz mēles, bet tas bija nenozīmīgs sīkums, salīdzinot ar karstajām asinīm, kuras viņā palika aizvien mazāk līdz pavisam izsīka. Alise beidzot mierīgi gulēja, smaidīga un laimīga.
Sarkastiski, bet līdzi viņai zārkā tika ielikts arī muļķīgais rotaļu ēzelītis ar garām, atšļukušām aušelēm un ogļu melnām ačtelēm.