Lotoss – noslēpumains, svēts zieds, Gaismas iemiesojums, dievišķās harmonijas simbols, apcerot lotosa pilnīgo formu, budistu mūki ieslīgst meditācijā. Lotoss palīdz iegūt garīgu līdzsvaru un apziņas skaidrību. Lotoss dzēš negatīvās emocijas, vienmērīgi izkaisot pozitīvo enerģiju pa visu māju, jo tam piemīt visas kristāla īpašības.
Senajā Ēģiptē ar lotosa tēlu saistījās radīšana, dzimšana un Saule kā dzīves avots. Šis varenais zieds izplauka, iznācis no pirmatnējā ūdens dziļumiem un uz savām ziedlapiņām iznesa esamību, kas iemiesojusies saulainās dievības veidolā – zelta zīdainī: no lotosa dzimst Saules dievs Ra.
Senajā Indijā lotoss simbolizē radošo spēku, atveido pasaules rašanos. Lotosā tika saskatīts Visuma simbols, Zemes, kura peld līdzīgi ziedam pa okeāna virsmu, atspulgs. Zieda atvērtais kausiņš, kurš atrodas pa vidu, - Meru dievu kalns.
Budismā lotoss simbolizē pirmatnējo ūdeni, dvēseles atvērtību, gudrību un nirvānu. Lotoss tiek veltīts Budam, „Lotosa Pērlei”, kurš nāk no lotosa liesmas veidā. Tas ir tīrības un pilnības veidols: izaugot no netīrumiem, tas paliek tīrs – tāpat kā Buda, kurš dzimis pasaulē. Buda tiek uzskatīts par lotosa sirdi, viņa sēdēšana tronī atbilst pilnībā izplaukušam ziedam.
Ķīnā lotoss tika uzskatīts par svētu augu vēl pirms budisma izplatības, un tas personificēja tīrību un šķīstību, auglību un radošo spēku.
Daoistu tradīcijās viena no astoņām nemirstīgajām, labvēlīgā dieviete He Sjaņ-gu turēja rokās tīrības simbolu – baltā lotosa ziedu garā kātā, kas saliekts līdzīgi svētajam zizlim, kurš izpilda vēlēšanās.
Grieķu un romiešu kultūrā lotoss tika uzskatīts par augu, kurš paredzēts Hērai un Afrodītei. Zelta laivā, kurai ir lotosa forma, vienu no saviem ceļojumiem veica sengrieķu varonis Hērakls.
Jaunrades būtība un harmonija tiek atklāta ar stihiju vienotības palīdzību. Zeme rodas no ūdens, kurā dzīvību dzemdē Saule, kura pastāvīgi eksistē Debesu valstībā, kas Zemei dod savu elpu. Tas atspoguļojas Indiešu leģendā par Zemes rašanos no ūdens, uz kuras izplaukst Lotoss, no kura dzimst radītājs, kurš izveido pasauli.
Lotosu dzimta divdaļīgo ziedu augu klasē pārstāv tikai 1 dzimta – lotoss (Nelumbo), kurā ir 2 veidi: riekstu lotoss (N.nucifera) un dzeltenais lotoss (N.lutea). Šie abi augi savā starpā atšķiras ne tikai r ziedu krāsu (riekstu lotosam tie ir rozā, bet dzeltenajam, kā to apliecina tā nosaukums – dzelteni), bet arī ģeogrāfiskā dzīves vieta. Riekstu lotoss ir vecās pasaules iemītnieks. Tieši to pielūdza senie hindi un ēģiptieši un ar tā augļiem barojās Homēra lotofāgas. Dzeltenais lotoss, tika atklāts Kolumba ceļojumā pie Amerikas Atlantiskā krasta un uz Karību jūras salām.
Lotoss parasti aug karstā tropu klimatā stāvošos ūdeņos – purvainās vietās, ezeros un upēs ar lēnu straumi. Interesanti, ka sausajos gados, lotoss kopā ar citiem augiem nokļūst uz sauszemes, bet netraucēti turpina augt un veidoties. Indijā Kašmira ielejā lotoss aug 1560 m augstumā virs jūras līmeņa. Tas ir lielākais augstums, kurā tas sastapts.
Riekstu lotoss ir rets relikta augs. Izrakumi liecina, ka šie augi parādījušie jau mezozoja ēras krīta perioda beigās un bija plaši izplatīti trīta periodā, jo sevišķi paleogēnā, bet strauji samazināja savu augšanas areālu ceturtajā periodā. Ir zināms, ka liela nozīme riekstu lotosa izplatībā Dienvidaustrumu un Dienvidu Āzijā, piemēram, Indijā, ir tā mākslīgai pavairošanai. Šodien visas lotosa augšanas vietas Indijā ir saistītas apdzīvotām vietām vai arheoloģiskiem pieminekļiem. Pastāv viedoklis, ja nebūtu iejaucies cilvēks, audzējot lotosu, šo augu šobrīd pieskaitītu izmirstošām sugām vai jau izmirušām sugām.
Lotoss – lakstaugs, amfībija, tā kāti pārtapuši par ložņājošām saknēm, kuras ierakušās smilšainajā gruntī. Saknes ir spēcīgas, zarotas, ar izteiktiem apaļiem mezglu punktiem, jo kuriem atzarojas neskaitāmas saknītes Uz ziemu saknēs sāk krāties ciete, pateicoties, kam saknes kļūt resnas. Sakņu mezglu vietās veidojas pumpuri, kuros attīstās gan lapas, gan ziedi. Saknes šķērsgriezumā redzams, ka tās caurvij neskaitāmi individuāli kūlīši, kas izvietoti koncentriskos apļos, kurus savā starpā atdala gaisa dobumi.
Savvaļā lotoss pamatā vairojas veģetatīvi – ar savām saknēm, kuras pavasarī, vasarā strauji aug un stiepjas garumā, dodot tievus garus diegveida zarus, kurus sauc par stoloniem. Tie nodrošina augam efektīvu veidu kā strauji iekarot pēc iespējas lielāku telpu. Bieži gadās, ka vienas audzes lotosi savās starpā ir saistīti ar sazarotu, ļoti garu sakņu sistēmu. Piemēram, amerikāni zinātnieki aprēķināja, ka dzeltenā lotosa sakņu garums 4000m2 platībā ir virs 340km.
Lotosam ir 2 tipu lapas: zemūdens – sēdošas, zvīņainasar paralēlu dzīslojumu; un virsūdens vai gaisa lapas – peldošas un paceļas augstu virs ūdens. Virsūdens lapām ir apaļa vairoga forma un garš dzeloņains kāts. Peldošām lapām virsma ir gluda, bet stāvošām lapām ir piltuves forma. Gaisa lapu dzīslojums ir lokveida: no lapas centra no kāta stiprinājuma vietas radiāli virzās 12-25 dzīslas.
Lotosa lapām ir interesanta īpatnība – to virsējā puse nemirkst ūdenī, kas uz tām savācas lielās lāsēs (skatīt attēlu). To var izskaidrot ar labi veidotu vaska kārtiņu lapas virspusē. Rīta stundās lotosa piltuvveida lapu centrā sakrājas rasa, kuru senatnes ķīmiķi izmantoja saviem eksperimentiem. Atvārsnītes uz lotosa lapām novietotas tikai lapas virspusē , bet lapas audos ir vairāk gaisa dobumu, kas atbrīvo augu no liekā mitruma.
Lotosa ziedi kopš senatnes ir pazīstami ar savu skaistumu. Tie ir ļoti lielu (diametrā līdz 30cm), individuāli, abu dzimumu, ar vāju, bet ‘’loti patīkamu kanēļa smaržu. Tāpat kā stāvošās lapas, lotosa ziedi ir augstu pacelti virs ūdens uz taisna gara zieda kāta. Tie ir apveltīti ar pozitīvu heleotropizmu, tas ir, vienmēr vērsti saules virzienā – nedaudz zem zieda stiprinājuma vietas ir tā sauktā reaģēšanas zona, kurā notiekot izmaiņām izmainās zieda novietojums. Uz nakti zieds aizveras. Katrs zieds priecē ar savu skaistumu tikai 3 dienas.
Apgalvojums, ka lotoss vienmēr it tīrs nav izdomājums. Ūdens no tā notek, paņemot līdzi jebkādus gružus: nosēdumus, sēņu sporas, ūdenszāles. Pat krāsa un līme no tā noslīd. Kāpēc tā notiek?
Šo noslēpumu pavisam nesen atklāja vācu botāniķis Vilberts Bartlots. Viņš pētīja dažādu augu virsmas struktūras zem elektroniskā mikroskopa. Fakts, ka, piemēram, kolrābja, kreses un lotosa lapas nekad nav netīras, viņu pārsteidza un lika aizdomāties.
Izrādījās, ka lotosa lapu virsma ir nosēta ar tūkstošiem mazu vaska punktiņiem un bedrītēm – pateicoties šiem negludumiem ūdens piliens un dubļu šļakatas nespēj tai vienkārši pieķerties un noslīd lejup.
Šāds atklājums pārsteidza zinātniekus – iepriekš tika uzskatīts, ka tikai ideāla, gluda virsma var būt tīra. Ja uz virsmas ir mikronegludumi, tad tiem noteikti jānotur netīrumi, bet izrādījās, ka mikroskopisks raupjums nodrošina virsmas ideālu tīrību. Šo parādību nosauca ar „lotosa efektu”.
