Sybreed- grupa ko ir grūti iemīlēt,bet ja iemīl, tad sekos viņiem līdz kapa malai. Jā, ar Sybreed nav kā ar citām grupām. Šoreiz es tiešām runāju par visiem iespējamajiem māksliniekiem. Ar Sybreed ir tā,ka pirmo reizi noklausoties, neliekas,ka varētu paķert, bet noklausoties vēl kādu reizi vai simts, tad ir klikšķis un no tā brīža tu saproti,ka tā ir viena no grupām ar kuru gribās saistīt savu muzikālo dzīvi. Ar mani tā bija. Un arī ar jauno albūmu viņi mani nav pievīluši ne par mata tiesu. Patiesībā ir pretēji, tieši ir palielinājuši manu mīlestību pret šo nedabisko, nedaudz kroplo "bērnu", ko paši sauc par nākotnes metālu.
Šoreiz puikas ir labi pacentušies. Ir izveidojuši patīkami smagu deju mūziku, kā par to izsakās daudzi youtube lietotāji. Ja kāds zina, tad šo jauno albūmu var salīdzināt ar viņu Antares. Taču,manuprāt, tas ir daudz labāks par Antares, bet ieturēts tajā pat stilā.
Tātad,tīri par skanējumu. Vislabāk man šajā albūmā patīk ģitāras skanējums, kas ir daudz agresīvāks kā iepriekšējos albūmos, bet joprojām Dropa unikālais skanējums. Arī industriālās partijas ir ausij ļoti tīkamas. Rada līdzīgas post-apokaliptiskas sajūtas kā Fear Factory - The Industrialist.
Es tā aizdomājos, ar ko man īsti asociējas Sybreed. Secināju, ka ar rudeni,jo nevienā citā gadalaikā viņus nav tik patīkami klausīties kā rudenī. Viņi māk radīt kosmisku aukstumu, taču tajā pat laikā kaut kur starp pelnu un putekļu radioaktīvajiem mākoņiem iespīd kāda nelielasaules gaisma.
Dziesmas, kas izceļās uz pārejo fona- A Radiant Daybreak, Posthuman Manifesto, Callenger un No Wisdom Brings Solace
Iesaku šo albūmu visiem, kam sirdij tuva industriālā mūzika ar nelielu kosmisko un post-apokaliptisku piegaršu. Albūms tiešām ir tā vērts.
