Savas talākās runas laikā viņa pauda sašutumu pret to, ka 67% no TOP100 ieņēmumiem bagātāko filmu kinokritiķiem ir baltādainie vīrieši un, ka šo skaitli vajadzētu izlīdzināt pielāgojot ASV iedzīvotāju etniskajam sastāvam (Pēc viņas vārdiem: 35% baltādainie vīrieši, 35% baltādainās sievietes, 20% krāsainie vīrieši, 20% krāsainās sievietes : ar krāsaino laikam domājot citas ādas krāsas kā baltādainie). Nerunāsim par to, ka šie viņas skaitļi bija izrauti no zila gaisa (īstie šie). Aplamais viņas vārdos ir tas, ka principā dēļ tā, ka vajag izlīdzināt etnisko sastāvu filmu kritikas nozarē, principā jācieš ir baltādainajiem vīriešiem tiekot atlaistiem. Kāds gan ir cits variants? Jo neies jau kritiķu vietā likt pilnīgus amatierus lai aizpildītu minētās rasu kvotas, lai neciestu kvalitāte. Tātad risinājums ir atlaist baltos vīriešus, kas smagi strādājuši, lai tiktu tur kur ir, jo tas taču feministēm liekas tik taisnīgi un cēli sabiedrības kopējā labuma labā. Principā viņa ar šādi popularizē domu, ka vienīgais variants panākt atšķirīgus viedokļus no filmu kritiķiem, ir pielāgojot viņu skaitu demogrāfiskajai situācijai valstī, un tādējādi apgalvojot, ka visi vienas rases un dzimuma cilvēki ir vienādi!