Filma nav no jaunajām, tā ir 1993. gada. Tā kā šodien tikai to noskatījos, tad nolēmu mazliet uzrakstīt, par ko ir stāsts.
Filmas galvenie aktieri - Džonijs Deps, Marija Stjuarte un Aidans Kvinns.
Filmas stāsts sākas ar to, ka skatītāji tiek iepazīstināti ar galvenajiem varoņiem - Beniju un Džūnu. Sākumā es nodomāju, ka Beniju tēlo Džonijs Deps, bet nē -
Benijs un Džūna ir brālis un māsa. Benijs strādā par mašīnu remontētāju, īstenībā viņam nav savas dzīves, jo visu laiku viņš ir aizņemts ar mājas lietām, proti, viņam noteikti jānolīgst jauna mājkaloptāja, jau kuro reizi, jāpieskata, lai māja nenodeg un jadara citas lietas, jo viņa māsa Džūna ir garīgi slima. Viņa nemācās un nestrādā, cauru dienu to tikai dara kā glezno (neskaitāmas gleznas), lieto savas zāles, dažreiz iziet ārā. Un tā tas viss arī turpinātos ja nebūtu pokera spēles. Benijs darbā nestrādā viens, viņam ir kolēģi, visiem patīk uzspēlēt kārtis.
Kādu vakaru, kad Džūna ir no pacietības izvedusi savu mājkalpotāju un vienlaikus arī sievieti, kas viņu pieskata, Bens nolemj paņemt Džūnu līdzi uz kāršu spēli. Bens iesēdina savu māsu mašīnā, nez kāpēc viņai ir ķivere (filmas laikā noskaidrojas, ka viņai ir bail no visādiem trokšņiem). Tā viņi brauc atpūsties un Džūna pamana kokā sēdošu dīvaini veclaicīgā cepurē un ar koka spieķi, kurš uz viņu skatās. Kāršu spēle sākas un šķiet, ka viss ir pa vecam - Bena un Džūnas dzīvē. Džūna laimēja nirēja masku, kuru vēlāk izmantoja, lai ar tenisa lāpstiņu regulētu ceļā satiksmi. Tā nu viņu savāc policija un atkal tiek rādīta mājas dzīve.
Kādā citā dienā Džūna atkal dodas uz kāršu spēli, Bens mazliet kavē un Džūna izlemj, ka ir pietiekami saprātīga un viltīga, lai uzvarētu kāršu spēlē. Likmes tiek rakstītas uz lapiņām un Džūna neuzvar, toties ir laimējusi cilvēku - Bena kolēģa likme bija viņa paša brālēns, kurš nupat kā iebraucis pilsētā. Bens šo ideju uzskata par absurdu, jo kur gan viņi liks vēl vienu cilvēku savā mājā. Tomēr iznāk tā, ka tas brālēns pie viņiem drīz "dzīvos". Dauzoties ap mašīnu, šis brālēns Benam rādās tīŗi sakarīgs un varēs jau padzīvot kādu laiku pie viņa, pieskatīt Džūnu. Izrādās, šis kolēģa brālēns - 26 gadus vecs (ja nemaldos) ir tas pats kokā tupošais dīvainis. Tā nu viņš dzīvo pie Benija un Džūnas, cepj maizītes ar gludekli, tīra sienas ar slotu vizinoties uz krēsla ar ritentiņiem. Džūna pa to laiku atrodas ārā, tajā konkrētajā mirklī, kad viņš tīra visu, viņa ienāk iekšā un liek viņam izslēgt skaļo mūziku. Neiegrimšu detaļās, tāpēc par filmas vidus daļu - Benijam ir iepatikusies oficiante no kādas kafejnīcas (kkas tamlīzīgs), Džūna pavada laiku kopā ar to brālēnu-dīvaini Semu. Un Džūnai viņš iepatīkas. Tā viņi visi trīs pastaigājas pa parku, kur šis dīvainais cepurdīvainis rāda trikus ar savu cepuri, kabatlakatiņu.. Džūnai Sems iepatīkas, Semam arī patīk Džūna. It kā viņa ir normāla, bet vēlāk, kad abi izlemj uz kaut kurieni braukt - projām, ja jau ar somām, atkal parādās Džūnas neprāts. Viņai galvā skan balsis, viņa nevar mierīgi nosēdēt, kliedz - nē, nē nē... Pie katra autobusa trokšņa sanervozējas. Nākas apturēt autobusu un Džūnu aizved uz psihiatrisko slimnīcu, Sems brauc viņai līdzi. To visu redz Benijs un galu galā abi viņi pārmij "labus vārdus" slimnīcā. Nevienu pie Džūnas nelaiž, pat savu brāļi viņa redzēt negrib.. tomēr abi pamanās tikt 3. stāvā laikam 335. palātā. Vismaz tuvu tai palātai. Semu, šo dīvaini ārsta palīgi paši ienes lsimnīcā, kad viņš uz ceļiem aizslīd 3 vīru priekšā, iepīkstoties - Mammīt? :D un ārsta palīgi jau nodomā, no kurienes tad šis ir izbēdzis un aiz rokām un kājām viņš tiek aiznests kaut kur dziļāk slimnīcas iekšienē.. Džūna sēž savā palātā, Benijs runā cauri durvīm, atvainojas, saka, ka neienīst viņu tā kā viņai tas šķiet. Atnāk ārste, kopā ar Beniju aprunājas ar Džūnu. Izskan ideja par to, vai Džūnai drīkstētu ļaut dzīvot vienai pašai. Viņa saka, ka nezina, ko grib, bet viņai ir apnicis klausīties, kā citi viņai norāda, ko darīt. Sems, kā jau ģēnijs izdomā, kā tikt pie viņas - uzrāpjas pa sienu un uz mazām remontdarbu šūpolēm lidinās gar logu, iepriecinot Džūnu. Džūna smaidot saka, ka grib savu atsevišķu mitekli. Sems nokrīt un salauž labo pēdu, bet tas jau nekas, vismaz viss ir atrisinājies..
nezinu, es laikam gari stāstīju, bet man filmā patika tas, ka garīgi slimam cilvēkam kaut kā var palīdzēt pilnīgs svešinieks. tas pats Sems, kurš neprot lasīt, tāpēc nevar neko uzrakstīt.. pat vēstuli un anketu darba vietā pie kinofilmām viņam palīdzēja uzrakstīt Džūna. nu vismaz vēstuli. Protams, galveno uzmanību es pievērsu Džonijam Depam - kā nekā viena no viņa tā var teikt jaunības filmām.
Sems - ar cepuri, spieķi, muzikāls un kinomāns, ar caurām zeķēm.. pamanījās darīt laimīgu slimu cilvēku. man šī filma patika tādā ziņā, ka sākumā tu skaties un domā - jā, viss ir normāli, bet tad uzzini, ka Džūna bērnībā ir aizdedzinājusi māju (ja es sapratu pareizi), arī filmas laikā viņa sadedzina foto.. bet tā ir tāda filma ar jēgu un ikdienišķas dzīves atainojumu.. brīvdienu filma. interesantiem piedzīvojumiem un var paskatīties, ka cilvēki tomēr ir tik dažādi - viens remontētājs, kuram jāatsakās no attiecībām ar sievietēm, otrs - lasīt neprotošs, bet talantīgs un tomēr ģeniāls dīvainis, kurš ātri iemīlas jukušā meitenē. un arī Džūna - garīgi slima, bet - kādas viņai bija domas.. kaut vai par to, ka vīnogas un rozīnes nav viens un tas pats. nav, bet nav tādēļ, ka rozīnes ir tikai dzīvību izsūktas vīnogas. saldas, bet ne tādas kādām tām jābūt. tām ir atņemta dzīve..
nevar tā izstāstīt visu filmu, bet ja kāds ir redzējis, padalieties vērtējumā, ja nav redzējis, lai noskatās :]
