(Par nostaļģiju, ja tāda vispār pastāv...)
Biju uz "T2 Trainspotting". Vispār laba filma. Pēc desmit punktu skalas dotu 9. Bišķi kaut kā pietrūka, man tā vismaz likās, bet nu stāstījuma maniere ir izcila. Balstīšanās uz zināmu devu nostaļģijas, par ko filmu apsūdz kritiķi, ir saprotama - man arī būtu nostaļģija, satiekoties ar brataniem pēc divdesmit gadiem.
Mani Denijs Boils kā režisors vispār nesaista. Esmu redzējusi arī vairākas citas filmas, taču, izņemot pirmo "Trainspotting" un "Shallow Grave", man neviena cita nav likusies skatāma. Arī baigi augstu novērtētā "Slumdog Millonaire". Bet man ir novirzes. Mana mīļākā filma, khm, ir "Battle Royale".
Faktiski, laikam, nejaušam skatītājam būtu grūti saprast, par ko ir runa, ja nav redzēta pirmā daļa. Nē, nu, tiek jau apskaidrots, bet tas nav tas. Ir moments, kas man ļoti patika, kad Makgregora varonis, atgriezies vecāku mājā, izvēlas disku, ko klausīties, uzliek, un tā ir tikai viena sekunde, lai tu apjaustu, ka plate ir Igijs Pops "Lust For Life". Es saprotu, ka Igijā Popā neizglītotākie to varētu arī neuzķert. Taču tā dziesma bija vadmotīvs pirmajai daļai. Tad viņš saprot, ka viņš nevēlas to dzirdēt. Jo, pieņemsim, varbūt, ka ir mainījies un vairāk nesaista savu dzīvi ar to posmu. It kā, jo filma beidzas ar tieši to pašu dziesmu, ar ko pirmā sākās.
No aktieriem man visvairāk patika Īvans Bremners aka "Spud". Tas puisis ar dīvainajām grimasēm un atļukušajām ausīm ir vienkārši burvīgs.
Bija prieks skatīties arī tāpēc, ka atpazinu šādas tādas vietas no Edinburgas. Lidosta, kur es pēc "The Last Shadow Puppets" koncerta pavadīju nakti, Princess Street, Waverley vilcienu stacija. (Otrā pusē Princess Street netālu no minētās stacijas atrodas kaut kas ar nosaukumu "Old Waverley", bet es nu nepacentos noskaidrot, kas tas ir.)
Yeah, vispār ne tikai filmas varoņiem tas nozīmē atgriešanos pagātnē, vai arī, teiksim tā, zināmā pagātnes situācijā, bet arī man. Proti, cik es biju maza un nesamaitāta, skatoties pirmo daļu. Vajadzētu apraudāties, vai ne?
