Nesen biju nopircis lielveikalā mandarīnus. Iesaiņoti viņi bija tādā tīklveida maisiņā. Atnāku mājās, nodomāju - nu tik tūlītas stumšu iekšā mandarīnus... kā tad. Atveru un tur no 15 mandarīniem kādi 5 ir bojāti. Ko es, paķēru mandarīnus, čeku un dodos atpakaļ uz lielveikalu skaidroties.
Pienāku pie kasieres, sāku braukt augumā, pēc laika pienāk galvenais kasieris, sāk skaidroties ar mani. Vot, nelieši, varēja mierīgi samainīt mandarīnus, bet, nē, šie principā pēc negrib... saka, ka labi mandarīni, ko es te mēģinu iestāstīt pretējo. Nu es neko, saku šiem: - Ja tiešam labi mandarīni - apēd, ja apēdīsi šos neaizrijoties un nešķoboties, mierīgi aiziešu prom. Nabags piekrita... Sākumā apēda 2 mandarīnus, tad mēģināja man iestāstīt, ka viņam tā ir dienas norma - 2 mandarīni. Es, protams: - Huļ*, Tu man te stāsti, ēd tik. Beigu beigās tomēr apēda visus 5 mandarīnus - bļāviens, viņam pat seja palika zaļa, bet apēda! - Nu ko, malacis, bet tagad pasauc galveno menedžeri. Šis atnāk. Es viņam saku: - Dodiet man jaunus mandarīnus, jo manējos tikko brutāli aprija Jūsu galvenais kasieris. To nežēlīgo skatienu galvenā kasiera acīs es nekad neaizmirsīšu.
