Nekā īpaša jau šajā teicienā "tā gadās ..." nav - kurš gan mums to šad tad nav izmantojis situācijās, kad jelkādi komentāri ir lieki, tomēr kaut ko teikt derētu. Nezinošajiem pavēstīšu, ka šī necilā, bet bezgala lipīgā vārdu savienojuma autors dzīvo ASV, sauc viņu Kurts Vonnegūts un slavens viņš ir ar to, ka uzrakstījis dažas grāmatiņas, kas padarījušas to slavenu un finansiāli neatkarīgu dīkdieni. Tomēr ne par viņu būs šis stāsts. Iecerētais sākuma virsraksts bija "Muļķīgas nāves". Bet, tā kā es (raksta avots) apjuku prātojumos, kas ir un kas nav muļķīga nāve, nolēmu izlīdzēties ar neko neizsakošo "tā gadās...". Jūs varēsiet izvērtēt, vai tas attaisnojies.
Sāksim ar puisi no Kalifornijas štata ASV, vārdā Stīvs Kīnvuds. Tā nu sagadījās, ka šis nelga dzērumā bija nobraucis veselu ģimeni, kaķi ieskaitot, par ko arī viņam tika piespriests mūža ieslodzījums. Puisis no ieilgušā tiesas procesa bija manāmi atskurbis un nonācis aiz restēm, sirdsapziņas mocīts, nolēma darīt sev galu. Pirmais piegājiens diemžēl beidzies neveiksmīgi - šalle, ko nabaga slepkavnieks aizņēmies no savas meitenes, nav izturējusi viņa svaru un pārplīsusi. Otrreiz neizturēja āķis, kurā pakārta spuldze, acīmredzot cietums nav bijis no tiem jaunākiem. Abu šo neveiksmju iespaidā puisis kļuva kristīgs, savā nemirstībā saskatīja Dieva pirkstu un lai attaisnotu Viņa cerības, nemēģināja vairs darīt sev galu, bet gan sāka apmeklēt cietuma kapelānu un cik nu tas iespējams, centās ērti iekārtoties kamerā uz visu atlikušo mūžu. Un tā, kādu dienu labodams portatīvo televizoru, labāka apgaismojuma dēļ vairoties no ēnas, viņš apsēdās uz labierīcību poda malas. Elektrības padeves vads no aparāta izšļuka, ievēlās podā un strāva iznesās cauri Stīva ķermenim. Ko tur vēl piebilst, beigts viņš bija. Tā gadās...
Neveiksminieks nummur divi ir kāds francūzis, vārdā Pjērs Žilmonds, kaislīgs alpīnists, kuram pat pēc vispārdrošākajiem ceļojumiem nav ticis ne skrambiņas. Atgriesies jau pēc ceturtā pievarētā no pasaules augstākajiem kalniem, viņš savā privātmājā sarīkoja nelielu ballīti ar draugiem, žurnālistiem un tādā garā. Intervijas laikā, kurā stāstīja, par nenovēršamajām briesmām, kas tam uzglūnējušas, tuvojoties kalna virsotnei, viņam pēkšņi zudis līdzsvars. Tā kā drosminieks sēdēja uz palodzes, gluži dabiski, viņš izvēlās laukā pa logu, lauza sprandu un beigts bija uz vietas. Atliek vien piebilst, ka palodze atradās pusotra metra no zemes, tā gadās ...
Bet kā kronis visam, protams, ir indieši. Viņiem esot paraža kāzu ceremonijas laikā staipīt līdzi cāļus - kaut kas saistīts ar auglību un tādā garā. Tad nu, lūk, viena tāda kāzu ceremonija ar visiem cāļiemesot sataisījusies un dziesmas dziedot, virzījušies gar Gangu uz tuvējā tempļa pusi. Vienam no puišiem, kurš turējis cāļus, esot paslīdējusi kāja (kam kāzās negadās), viņš paklupis un izlaidis nabaga cālēnus no rokām. Tie bijuši tikpat neveiksmīgi un sakrituši krāčainajā straumē. Puisis nav gribējis kļūt par topošās ģimenes laimes grāvēju un meties Gangā glābt mazās vistas. Bet ne īpaši veiksmīgi. Redzot, ka pats cāļu glābējs ir glābjams, citi kāzu viesi metušies palīgā, ieskaitot līgavaini. Galarezultāts 4:0 cāļu labā. Noslīka neveiklais puisis, līgavainis, un divi viesi, bet cāļu komandā zaudējumu nebija. Tā gadās...
P.S. No savas (edgarsab) pieredzes: iepriekšējās ziemas "atvadu dāvana" un šīs vasaras zaudējums, laikam ietilpst tai pašā kategorijā. Tā gadās... :(
