“Atkal pievēmuši, pi*arasi”, Mareks dusmīgi bļaustījās savā Panda taksometrī, tīrot klientu pievemto aizmugurējo sēdēkli. “Bļ*&, nu būs labi, galvenais, lai nav slapjš, tie pļēguri tāpat nemanīs tos vēmekļu krikumus”, Mareks noteica un varēja atkal atsākt nakts darbu. “Vēl pēdējo klientu un tad jālaiž padraiskotie”. Stāvot pie kluba un gaidot klientu Mareks aizdomājās skatoties caur logu lietainajā laikā, kas uzjundija atmiņas.
Mareks atcerējās savas tikko uzsāktās taksista gaitas spilgtakās ainas. Jauns taksists ar tikko svaigu licenci. Viņš bija piedzīvojumu pilns. To vakar pirms septiņiem gadiem neko nezinādams par nerakstītajiem taksistu likumiem, viņš novietoja savu taksi pie kluba citu taksistu teritorijā. Klienti nāca viens pēc otra un Mareks jau sāka priecāties par ienākošo piķi un ka pēc darba varētu aizbraukt līdz Lienes ielai un paķert kādu apaļīgu mamzeli labākajos gados, uz kuras varētu kā pa viļņiem pasērvot un ieķerties teļa taukumiņā.
Mareks izdomāja, ka nauda ir gana nopelnīta un var braukt uz Lienes ielu, kad pekšņi viņu ielenca vairāki taksometri. “Nu ir sūdi”, Mareks iesaucās norījot siekalas ar skaļu klunkšķi. No taksometriem izskāpa četri tēvaiņi un ar nazi pārdūra Mareka taksim riepas. “Jūs mudaki”, viņš kliedzot kāpa ārā no mašīna. “Es tūlīt Jums parādīšu, es saucu policij..... ” . Veikls sitiens pa Mareka žokli no šaniem aprāva viņa teikto. Melns gar acīm un dobjš būkšķis pret slapjo bruģi. Mareks nokrita kā tāds liels gaļas bluķis. Viņš atmodās no suņa kunkstieniem, ko izdvesa kāds krancis, kas drāza Mareka kāju. “Pi$#@s noa šejjienas proam”, viņš knapi ar salauzto žokli izdvesa, pasperot kranci malā. Visa nopelnītā naudu tēvaiņi bija savākuši. Mareks iesēdās savā taksī, kurā jau naktsmītni bija atradis, kāds novēmies bomzis ar kājas protēzi un ar skaļu šķaudienu nopuņoja visu mašīnas aizmugurējo sēdekli. Šis skats bija pēdējais piliens un Mareks saka skaļi raudāt, kas arī saraudināja bomzi .
Laikam ejot Mareks jau bija palicis par rūdītu taksometra vadītāju un pat bija ieberzies kādā no tā saucamajām taksistu mafijām. Neviens īsti nezina, kā viņš to izdarīja, bet baumo, ka norīta bija tukša vazelīna tūbiņa un sāpošs dibens. Viņš vēl spilgti atcerās, kā toreiz viņu ielenca, bet šoreiz viņš bija lencēja vietā. Ar asu dūrieni viņš pārdūra taksometra riepu. “Ko Jūs mēsli darāt, par šo Jūs samaksāsiet ”. Mareks atvilka dūri un ar stipru pi^%ku aižmiegtām acīm izslēdza, kādu Lady taxi vadītāju. Viņš juta spēku savās rokās, redzot, kā taksometra vadītāja momentā saļimst uz ietves. Kulaks nedaudz bija piepampis, bet nesāpēja. Viņš vēl paspēja adrenalīna uzplūdā izkliegt: “Saņēmi, k*&e, ja? Nav ko līst citu vietā”. “Idiots, ko Tu dari!!! Laižam prom”, kolēģi izklīda pa mašīnām. Bet Mareks palika sāvam un aplūkoja savu vareno kulaku. Arī šoreiz viņam neizpalika lauzts žoklis. Kad atbrauca policija un mēģināja aizturēt Mareku, viņš izrādīja pretošanos, bet ātri vien aplauzās dabonot ar steku pa seju.
Tik daudz viņš ir piedzīvojis, ka par to var tikai pasmaidīt. Arī ar tiem, kas izkāpj un aizmūk nesamaksājuši. Agrāk vēl jaunības gados viņš skrēja tiem pakaļ, bet to pārtrauca darīt, kad noķerot kādu pats atrāva pa seju tā, ka mēnesi sūca putru caur salmiņu. Tagad viņš vienkārši, ja nav naudas aiztaisa visas durvis. To viņš dara tikai sievietēm, lai vismaz kādu labumiņu iegūtu. Ja summa ir zem desmit eiro viņš liek tikai parādīt krūtis un tās pačamda, bet ja summa ir virs desmit eiro, tad dāmam nekas neatliek, kā uztaisīt apaļu muti kā karpai un saslapināt līko Pizas torni. Šie retie gadījumi Marekam liek ietaupīt naudu nebraucot uz Lienas ielu.
Kāds klauvēja pie loga. Mareks attapās no atmiņu uzplūduma un paskatījās uz klauvētāju. Beidzot kliente bija ieradusies. Iekāpusi taksometrā nedaudz noskurinājusies, viņa bija gatava braukt. Tā bija kāda manāmi iereibusi, glauna dāma, augspapēžu kurpēs, ar koši sarkanām uzkrāsotām lūpām. Varēja redzēt, ka viņa ir no augstākajām aprindām. Mareks jau iztēlojās, ka viņai nebūtu ar ko samaksāt un viņa ļautu izfuksēt uz pakaļējiem sēdekļiem, tā ka viņas sasvīdušais dibens iztīrītu atlikušos vēmekļu krikumus. “Uz kurieni, tad brauksim”, Mareks jau nedaudz uzbudinātā balsī jautāja. “Uz Vecmīlgrāvi, Sniega iela”, Šādiem gadījumiem viņam bija īpašs disks ko atskaņot. Sāka skanēt dziesma: “And when i get that feeling. I want sexual healing, oh baby... “, klusiņām dungojot līdz, viņš ik pa laikam uzmeta skatienu uz daiļo dāmu.
“Tā esam klāt, no Jums būs divpadsmit eiro trīsdesmit trīs centi”. “Lieta, tāda, ka man nav naudas līdz, varbūt varētu, kaut kā savādak norēķināties?”, viņa sakot piemiedza Marekam ar aci. Mareka acis iemirdzēja, viņš jutās, ka ir beidzot laimējis lielo laimestu loterijā. “Nekādu problēmu jaukumiņ, sataisi lūpiņas kā karpai un tik liecies šurp”. Mareks nolaida beņķi zemāk, aizlika rokas aiz galvas un ar aizvērtām acīm izbaudīja pasakaino mirkli. Pēkšņi viņš kliedzot uzraisās augšā: “Ko Tu dari k#@e, tak sāp!!!”. Dāma bija iekodusies šņicelē un nelaida vaļā. Tā vairs nebija karpa, ta bija līdaka. “Aou audu!!!”, viņa ar pilnu muti izdvesa. “Koaa?”, Mareks sāpēs sarausās. Viņa sakoda spēcīgāk un atkārtoja, bet nu jau skaidrāk: “Atdod visu savu naudu kro#li!!!” “Nekādā gadījumā, Tu palaistuve, tā ir sūri nopelnīta!!!”. Viņa iekodās tik stipri, ka sāka asins jau tecēt un viņš sajuta kā zobi ieslīd miesā to pārplēšot. “Auuu, labi, labi, ņem visu, tikai nenokod..”, Mareks ar trīcošām rokām ielika viņai plaukstā nopelnītos simts piecdesmit eiro. Viņa palaida zobu vaļā un izkāpa no taksometra. Mareks saliecies no sapēm uzspieda uz mobilā 113. “Sveicināti, mani viena kuce sakoda, liekas, ka šuves vajadzēs”!! “Liels suns Jūs sakoda”? “Jā, liels un seksīgs.” Mareks nodeva visu informacīju, nolika klausuli un ievaidoties noteica: “Laikam jāmet miers šim biznesam, sūra dzīve būt par taksistu”.