Spoku spilgtākās bērnības atmiņas 25

Spoks- tas pats

Man bija maksimums kādi gadi četri vai pieci. Bija karsta vasara. Kaut ko tur ārā pie mājas (piecstāvu daudzdzīvokļu nama) rotaļājos kopā ar draugiem (lielajiem kaimiņpuikām kritu uz nerviem kā parasti) un pēkšņi sāka gāzt lietus kā no spaiņiem. Visi paskrēja zem kāpņu telpas nojumes, bet man jau prieki lieli, jo nebiju tik traku gāzienu redzējis (vismaz tik, cik sevi atceros) un nolēmu neslēpties no lietus. Hi hī, ha hā. Drēbes slapjas. Uzskrienu savā dzīvoklī (piektajā stāvā) nosust, jo nepatīkama sajūta tādam viscaur slapjam. Novelku visas drēbes, palieku vien apenēs un jāskrien nu turpināt priecāties par lietu. Bidingš, badankš, burtiski lidoju pa kāpnēm lejup no piektā stāva ar smaidu uz lūpām. Izskrienu ārā, bet betona plāksnes zem plikām kājām taču slidenas, kad lietus līst, un whooooops, babams, es gar zemi uz astes kaula. Sāku pinkšķēt, kaimiņpuikas, kas vēl arvien zem nojumes stāvēja, sāka smieties, man kauns pār visu ģīmi (galvenokārt jau par to, ka es vienās apenēs smiedamies skrēju ārā, paslīdēju, nokritu, raudāju) un devos atpakaļ uz dzīvokli. Bet bija forši :D

Spoks-LoveBug

Kad man bija kādi gadi 4 es pirmo reizi ar vecākiem aizbraucu uz zoo dārzu .Mierīgi staigājām skatjāmies dzīvniekus, bet te pēķšņi es iereaudziju kaķi un skrēju ķert viņu. Protams mamma rājās ko to kaķi ņemu rokās.
Es viņaj atbildēju , ka katram dzīvniekam vajag mājas , tāpēc man tam jāatrod saimnieks.beidzās viss ar to , ka kaķis man saskrāpēja rokas :D mācība uz mūžu, neņemt rokas nepazīstamus kaķus.

Man bija kādi gadi 5, ciemojos pie savas tantes. vināj bija ļoti mierīgs un drudzīgs suns.Man viņu patika viņu aiztikt, raustīt aiz ausīm, lēkāt pa viņu. piemēram man bija cīsiņš un es viņam viņu vicināju gar degunu un teicu, gribi?ā bet nedabūsi.vēl vienu reizi es sunim ap kalu apsēju virvi un braukāju uz viņam muguras  un iztēlojos ka es jāju uz zirga.Labi, ka suns man nekad neiekoda, tagad protams žēl suni, žēl ka es tā rīkojos.