Spoku spilgtākās bērnības atmiņas 25

jau iepriekš atvainojos,ka divi puisīši nevis meitenes ir bildē :D

Spoks-bad obsession

oi, bērnībā ar māsu vairumu lietas sastrādājām kopā. Kad divi idiņi satiekas, rodas gadsimta idejas un nekas labs tur nesanāk.. xD

     bijām pagalma bosiki - sitām puikas un piespiedām citus bērnus darīt tādas lietas, ko tagad nedrīkst skaļi teikt xD Mans vienīgais mierinājums - viņi bija tik mazi, ka to tagad vairs neatceras.. xD

Spoks-Papiirs

Opā. Tik nezināmu spoku, kā mani, kāds ir izvēlējies aptaujā  Sajutos nozīmīgs uz momentu  Tagad baigi jāpabaksta smadzene, lai kaut ko tādu atcerētos, bet nu kaut kas jau ir.

Ir viens interesants, nekas baigi fascinējošs, bet tomēr atmiņā ir palicis un tagad par to ierēcu. Bija man apmēram 7 vai 8 gadi. Dzīvojām ar senčiem piecu stāvu dzīvojamā mājā. Neatceros kāpēc, bet nebiju skolā tanī dienā. Vakarā izdomāju uzkāpt uz jumta, jo bija iespēja. Uzkāpu un bija labs, bet bailīgs skats uz leju. Lejā bija pietura un no autobusa izkāpa mamma. Ķermenis aiz refleksiem jau gribēja skriet aptkaļ uz dzīvokli pirms esmu ieraudzīts, bet mute atvērās pirmā un iebļāvās: "MAMMUU!!", un tad tikai sekoja skrējiens atpakaļ uz dzīvokli. Mamma ienāca dzīvoklī un prasīja vai es biju uz jumta, protams atbildēju "nē". Stāvēju stūrī kādas 40 minūtes pēc tam. 

Vēl viens ļoti smieklīgs atgadījums. Biju vecumā, kad pāriet no trīsriteņa uz divriteni. Tiešām precīzu vecumu neatceros, jo bija ļoti sen, tā teikt - melnbaltajos laikos. Man visu laiku teica, ka esmu jau pietiekami pieaudzis, lai ar trīsriteni vairs nebrauktu, bet neklausīju. Bija ledaina ziema. Paņēmu trīsriteni un gāju laukā, neņemot ledu vērā. Braukāju pa sniegu taka boss, bet tiklīdz apstājos uz ledus pleķīša, tā no slidenuma man trīsritenim rāmis vienkārši pārliecās uz pusi. Ar to dienu, gribot vai negribot, biju spiests pāriet no trīsriteņa uz divriteni. Un nē, es nesvēru mašīnas svarā. Vienkārši biju par vecu tam un trīsritenis arī nebija no tiem izturīgākajiem. 

Spoks-Supertramp

Viena no spilgtākajām bērnības atmiņām laikam ir fakts, ka ar brālēnu un onkoli uzbūvējām "zemļanku". Tad vairāk neko nevajadzēja. Pašiem bija savs štābiņš uz kuru tika stieptas no pagraba nočieptās ziemas ķiršu burkas .. :)

Spoks-Abadins

ča! :) bērnības.. hmm.. braucu ar trīsriteni, nokritu un sabrāzu abus elkoņus. :D bet neraudāju.. nezinu, iespiedās atmiņā. :D

Spoks-Bubble

hm, spilgtākās atmiņā, protams, ir blēņas, par kurām tika saņemts sods vai bāriens :D

šobrīd kā spilgtākos bērnības mirkļus varu minēt to, kā māsai griezu matus :D ārā nejaucu, bet aplīdzināju tāpat bizē. mamma nepamanīja, vienīgi jautāja, kam tie mati, kas krāsnspriekšā mētājas. ak, es melīte-pelīte - naivām acīm skatoties, atbildēju, ka lelles :D no rīta mamma, izjaucot māsas bizi, saprata, ka tie tomēr nebija lelles mati :D rezultātā māsai krietni nācās aplīdzināt matus, par ko viņa uz mani ilgi pukstēja, jo ikreiz, kad mani kāds paslavēja par garo bizi, sīkā noburkšķēja, ka viņai arī tagad būtu tikpat gari, ja ne vēl garāki xD

vēl jau ir bijuši visādi gadījumi ar kāju saduršanu uz sarūsējušas naglas, zobu izdauzīšana māsai un vēl visādi jauki un smieklīgi notikumi :)

Spoks-Fosilija

To ir tik daudz, ka pati bērnba ir kā viena ,spilegta atmiņā :D nu okej. paņemsim vienu. 
atceros savu pirmo "mīlestību" :D tas viss notika otrajā klasē,proti, kopā sēdēšana ,mājās iešana rociņās sadevušies , utt :D jā tas bija labais. Nevar jau visu izstāstīt sīkumos ,bet bērnība pagāja superīgi , pietrūkst pat dažu brīžu

Spoks-zai4iks

Amm.... jāpadomā, tākā man ir 14g. nekāda lielā neesmu ;D 

1. Atceros dienu kad senči pievienoja netu, ākd. biju tādā starā visu dienu sēdēju un meklēju bildes ko ielikt dr.lv, no prieka lēkāju un kliedzu, + visu laiku lielījos brālim ka viņš nav dr.lv bet es esmu un ākd. tas bija smieklīgi, biju riktīgi maziņa :D

2. Notika lkm gadu atpakaļ, bija kārtējā diena modeļu skolā ;D Mūsu skolotājas pārsteidza ar lieliskām ziņām, ka mums būs jāuzstājas uz Prāmja un brauksim 2 dienu braucienā uz Zviedriju. Visas no laimes gandrīz apraudājāmies. Pienāca diena kad sākām ceļot, protams vakaros notika tusiņi un neizskatījāmies īpaši little tpc aizgājām uz tusu un dejojām ar kkādiem nēģeriem :D tas bija smieklīgi, bet brauciens bija wnk perfekts :)

Spoks-Latvis 20

Wau. Nu būs jāpadomā..

Šis notikums man asociējas ar ļoti jaukiem laikiem un ziemassvētkiem. Man laikam bija 3 gadi, bija ziemassvētku laiks. Es darīju parastās lietas, kas manam vecumam tajā laikā bija normālas - apbrīnoju televizoru, vai arī čīkstēju māsām lai kaut ko ar mani uzspēlētu. Bet tad atskanēja klauvējieni pie durvīm. Man vienmēr patika skriet un atvērt durvis vai atbildēt uz telefona zvaniem. Parasti gan man to neļāva, un telefonam es nemaz klāt netiku, bet šoreiz man atļāva iet un atvērt durvis. Es tās lēnām pavēru un nolūkoju, kas man stāv priekšā sākot ar sarkaniem zābakiem, līdz garajai bārdai, kas aizsedza seju. Es izsaucos ''Salavecītis!'' Tad mana mamma viņu ieaicināja iekšā, es un māsas saņēmām gan saldumus, gan dāvanas. Tad metāmies rotaļās un dejās pa apli. Tā tas notika līdz laikam, kad salavecītim bija jādodas prom. Bet pat, kad viņš jau bija prom es vēljoprojām staroju ļoti lielā priekā :)

Cerams palīdzēs ;)