Paldies visiem, kas atsaucās! 
Jauks raksts par spoku bērnības nedarbiem un sodiem, kurus ir saņēmuši par tiem!
Spoku bērnības lielie nedarbi!3
raicamen
Tadat spelejam ar bralenu futbolu ieksa es situ un saplesu mammas milako vazi un izstitu logu.
Ērmība
To bija tik daudz , ka pat negribas atcerēties. vasara bija tas gadalaiks kad nedarbus darīju visvairāk. no tā sastāvēja mana bērnība , un pateicoties tiem , es mācos no savām kļūdām.
ĻaunīC
Hmm.. Netālu no mājām atrodas muiža kuru iegādājās kāds Vācu miljonārs. Viņš šo muižu izremontēja, bet diemžēl, apvilka apkārt žogu un vārti vienmēr tika aizslēgti. Biju pieradis pa turieni ložņāt, tāpēc kādā jaukā dienā, ar tik pat intelektuāliem draugiem kā es, izdomājām pārlīst pāri žogam un izpētīt, kas mainījies. Tad nu izložņājām visu muižu, pa ceļam savācot dažādus "suvenīrus". Kad jau ziņkāre bija apmierināta, izlēmu apskatīt pēdējo ēku - nelielu, jaunuzceltu šķūnīti, kur par nelaimi atradās suns. Tā nu tiku pie jaukas rētas uz gurna, par kuras izcelsmi vecāki joprojām nezin.
DeChef
NU vienreiz man nebij ko darīt un es nolēmi izjokot savu māmuci! Ķēros pie pārbaudītām metōdēm - uzliku spaini ar ūdeni un durvju augšas un gaidiju... Man apnika gaidīt un es nolēmu aiziet uz citu iztabu uzspēlēt kompi. Pēkšņi dzirdu veras durvis! Atnācu tieši lai ieraudzītu slapju, dusmīgu senci! Viņa izskats bija tik smieklīgs, ka es sāku rēkt... Nu tas sekoja ātrumsacīkste par pakaļas glābšanu, bet beigās pakaļ bija smagi cietusi!
Rockhopper
Bērnībā es ieslēdzu veļas mašīnu, un izrādās tur bija ielīdis mans kaķis. Sods bija tāds, ka gāja bojā mans mīļais zvēriņš!
Risoft
kad man bija 3- 4 gadi es nejauši tiku izgāzis veselu eļļaskrāsas bundžu un jauna - tikko nopirkta paklāja - sodīt mani nekā nesodīja, jo es tūlīt ātri visā esot atzinies un apraudājies :D (to es neatceros - vecmamma pastāstīja)
Dirsspardis
Nopidziju snabi, un sulu.. bija labi.. kadu laicinu... patom visu vecaki saprata... sods vairak nekada graadiiga
Cūka ne vīrietis
Es biju/esmu paraugbērns :D
jacky
Bērnības lielākais nedarbs man saistās ar to laiku, kad dzīvoju Slokā pie upes. Man bija kādi četri vai pieci gadi. Kādā saulainā vasaras dienā es nolēmu paspēlēties ar sērkociņiem. Salsīju zāles kušķīšus, konfekšu papīriņus un izlēmu iededzināt ugunskuru. Akurāt pie kaimiņu mājas sienas. Izdevās lieliski, kaimiņu mājas siena gandrīz aizdegās. Protams, noķēra. No mammas dabūju tādu brāzienu, tādu pērienu, ka vēl tagad atceros. Nu nekas. Nākamajā dienā ņēmu sērkociņus un gāju pabeigt iesākto. Tieši tajā pat vietā iekurināju jaunu ugunskuru, tas gan bija mazāks par iepriekšējā dienā kurināto, biju uzmanīgs kā desmit indiāņi. Ugunskurs lēnam izdzisa, bet es, nepieķerts un ar padarītu darba sajūtu laimīgs gāju mājās nolikt sērkociņus vietā. =)
