Kādam vīram salūst mašīna. Par laimi tuvumā ir klosteris. Viņš pieklauvē pie klostera durvīm. Tās atver mūks. ’’Man salūza mašīna. Vai varu šeit palikt pa nakti?’’
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
Mūki viņu pieņem, dod gultasvietu, pabaro un pat salabo mašīnu. Vīrs, mēģinot aizmigt, izdzird dīvainu skaņu. No rīta viņš mūkiem jautā, kas tā par skaņu. ’’Mēs nedrīkstam tev teikt, jo tu neesi mūks.’’
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
Vīrs jūtas vīlies, bet pateicas par palīdzību un dodas tālāk. Dažus gadu vēlāk viņam atkal salūst mašīna. Un atkal pie tā paša klostera. Arī šoreiz vīrs lūdz naktsmājas. Arī šoreiz mūki viņu izgulda, pabaro un pat salabo mašīnu. Un jau atkal viņš naktī dzird to pašu dīvaino skaņu. No rīta viņš atkal jautā par to mūkiem, bet viņi atbild: ’’Mēs nedrīkstam tev teikt, jo tu neesi mūks.’’
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
Vīrs atbild: ’’Labi, labi. Es TIK ļoti gribu zināt.’’
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
’’Vienīgais veids, kā to uzzināt, ir kļūstot par mūku. Kā varu kļūt par mūku?’’
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
Mūki atbild: ’’Tev ir jāapceļo visa plašā pasaule, un jāsaskaita, cik precīzi zāles stiebriņu un smilšu graudiņu ir pasaulē. Kad saskaitīsi pareizo skaitu, tad kļūsi par mūku.’’
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
Pēc 54 gadiem vīrs atgriežas klosterī.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
Viņš saka: ’’Esmu apceļojis visu plašo pasauli. Esmu izpildījis to, ko man lūdzāt. Pasaulē ir tieši 145,236,284,232 zāles stiebru un 231,281,219,999,129,382 smilšu graudu.’’
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
Mūki atbild: "Apsveicu! Tagad tu esi mūks. Tagad mēs tev varam atklāt, no kurienes nāca skaņa."
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
Mūki aizved vīru līdz noslēpumainām koka durvīm. Galvenais mūks saka: ’’Skaņas avots atrodas aiz šīm durvīm.’’ Vīrs sniedzas pēc roktura, bet .
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.durvis ir slēgtas.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
’’Ļoti smieklīgi... Vai varu dabūt atslēgu?’’ Mūki viņam iedod atslēgu. Viņš atver durvis.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.Aiz tām – vēl vienas durvis. Šoreiz no akmens.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
Vīrs pieprasa atslēgas akmens durvīm. Mūki viņam tās iedod.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
Aiz tām – rubīna durvis. Arī tām viņš pieprasa atslēgu, un mūki tās iedod.
Aiz tām, protams, vēl durvis. Šoreiz no safīra. Pēc tam – no smaragda, sudraba, topāza un ametista.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
Beidzot mūks saka: "Šī ir atslēga pēdējām durvīm."
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
Vīrs ir atvieglots, saprotot, ka beidzot uzzinās, kas tā par skaņu.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
Viņš atver durvis.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
Ieraugot to, kas atrodas aiz durvīm, viņš ir pārsteigts. Viņš nespēj noticēt tam, ko redz.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
Beidzot viņš ir uzzinājis dīvainās skaņas avotu.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
Bet viņš nevar tev teikt, jo tu neesi mūks.
