Kāpēc tieši MAN tā neveicas?15

Mans pirmais skūpsts....- Viņa man jautāja, vai es zinu kāda ir sajūta skūpstoties? Es atbildēju, ka nē. Mēs sākām skūpstīties... Tad viņa prasīja, vai es zinu kādas sajūtas dod sekss, es atkal atbildēju, ka nē... Bet tieši tajā momentā visiem vajadzēja celties ārā no gultas... Mums bija 5 gadi, un tas bija bērnudārzā.... sanāk, ka es savu pirmo skūpstu nemaz īsti neatceros...

Mums skolā bija teātru dienas, mūsu klase iestudēja "Sūnu ciema zēnus". Es biju Buķis, biju saģērbies vecās nesmukās drēbēs, vilnas zeķēs, ar mākslīgo bārdu un tizlu cepurīti... Tad viena meitene atcerējās,ka ir ko aizmirsusi klasē, tapēc palūdza, lai pirms uzveduma fiksi aizskrienu uz klasi pakaļ viņas cimdiem un spieķim, es skrēju cauri skatītājiem pa vidējo sleju tā, ka man tik lupatas uz visām pusēm plandījās, es izskatījos pēc totāla āksta, un protams man vēl vajadzēja paslīdēt un kādus 5 metrus pašļūkt caur skatītājiem...

Biju ieguvis divus jaunus draugus, kā par nelaimi, viņi ļoti neieredzēja viens otru, tapēc sapratu ka būs grūti draudzēties ar abiem reizē, bet tomēr mēģināju kaut kā to izdarīt... Biju ciemos pie viena no viņiem, un ieraudzīju, ka viņam ir viļņainais papagailis, tā kā zināju, ka otrajam ir korella, un gribējās mazliet pielīst, teicu, ka viļņainie ir mana mīļākā papagaiļu šķirne un ka viņš ir daudz smukāks par mana otra drauga papagaili. Pēc kāda laika iznāca paciemoties pie otra drauga, un teicu, ka korellas ir mana mīļākā papagaiļu šķirne un viņš ir vissmukākais papagailis, kādu esmu redzējis. Skolā viņi abi kaut ko runāja, un sāka lielīties par saviem papagaiļiem, protams abi izmantoja kā argumentu manu citātu, un beigās viņi nosecināja, ka esmu totāls pielīdējs. Viņi kļuva vēlāk par labākajiem draugiem, un vairāk ar mani neviens no viņiem nerunā!

Katru rītu aizvedu mazās māsas uz bērnudārzu, un eju uz pieturu gaidīt autobusu. Bet citus rītus gadās tā, ka mani pa ceļam paķer klasesbiedrene un aizved uz skolu. Kādu parastu rītu, kad biju aizvedis māsu un pieturā gaidīju autobusu ar mani stāvēja vēl kādas divas kundzes. Pie pieturas piestāja mašīna un uztaurēja, kas izskatījās tieši tā pat kā klasesbiedres tēta mašīna. Atvērās durvis un dzirdēju "Hey!" Ieskatījos mašīna un redzēju "Savas klasesbiedrenes" tāpēc pamāju ar roku pabļāvu "Čau!" pieskrēju pie mašīnas un grasījos kāpt iekšā, bet tad pamanīju, ka tā nav mana klasesbiedrene. Šoferis uz mani paskatījās un pajautāja:"Ko tev vajag?" Aiz manis piegāja sieviete, ar kuras gaidīju autobusu, pastūma mani malā iekāpa mašīnā un visi aizbrauca. Sajutos ļoti lempīgi, otra sieviete pieturā sāka smieties.

Bija pirmā diena, kopš esmu 14 gadus vecs... Tas ir vecums kad sākas kriminālatbildība(vai arī tas bija 13gados īsti neatceros, bet vienvārdsakot, tā bija mana pirmā diena ar kriminālatbildību). 13.decembrī, vēlā vakarā aizgāju ar vienu čomu līdz viņa mājām, un tad viņš teica ka viņam jāiet uz mājām... man atpakaļ ceļš bija garš, bet tā kā man patika pastaigas tumsā nemaz nekrenķējos. Pa īsāko ceļu bija viena pagara ieliņa kur nav neviena māja un laternu. Man garām pabrauca policijas mašīna vienu reizi, tad vēl vienu un trešajā reizē lika man iekāpt iekšā. Biju ļoti satraucies... pirmā diena ar kriminālatbildību un jau savāc policija, kaut nezināju par ko.Lika nosaukt manu personas kodu, kad nosaucu to, viņš to ievadīja kaut kādā datoriņā un teica: "Tā, Emīl! Kur tad būtu tavs atstarotājs?" Man kaklā sakāpa nepatīkams kamols, un es sāku rakņāties pa kabatu, tur bija viens atstarotājs kurš noplīsa manai mazajai māsiņai un es viņu biju ielicis kabatā. Es momentāli viņu izvilku un parādīju (Tas bija sirsniņas formā). Policists uz viņu paskatījās un teica:" Es viņu neredzēju braucot tev garām, viņam tomēr jābūt redzamam, saprotu, ka ir kauns staigāt ar tādu..." Tad mēs sākām runāties, un tēma bija bija par kriminālatbildību un tās vecumu, viņš uzzināja, ka esmu ļoti mierīgs un pieklājīgs tipiņš un vakar bija mana dzimšanas diena. Viņš mani aizveda uz mājām, neko neuzraksīja, un apsveica mani dzimšanas dienā uzdāvinot jaunu atstarotāju. Mājās biju ļoti izbrinīts un nevarēju izdomāt kāda emocija manī vairāk valda: Satraukums,prieks par to ka mani aizveda mājās, vai kauns par savu sirsniņas atstrarotāju!''

Bija klases ekskursija uz viesu namu "Pastaiga mākoņos" Kur ir dažādas izklaides opcijas, mums bija paredzēta spoku nakts, bet pa dienu bija dažādi citi jautri un fiziski pārbaudījumi. Pirmajā uzdevumā vajadzēja pār pa striķi pārvilkties pāri mazai upītei un atpakaļ. Es stāvēju malā un palīdzēju meitenēm tikt atpakaļ uz malas, biju jau diezgan nogurus un tā bija pēdējā meitene (augumā mazākā no klases). Es viņas sāku vilkt ar extra lielu spēku un atsitu viņas galvu pret koku, pie kura bija piestiprināta trose. Pirmspēdējajā pārbaudījumā vajadzēja pār riepām kas kārājās tikt pāri vēl kādai upītei,viss bija OK, tikai tieši pēdējā riepā man iešļuka kāja un man bija grūtības tikt ārā, visi smējās.

Vakar nakt, ap diviem naktī ļoti sagribējās čurāt, tā kā negribēju nevienu pamodināt, nekur neslēdzu gaismu un veikli un ļoti klusu lavījos līdz toletei, netālu no toletes durvīm paslīdēju uz sava suņa vēmekļa, nokritu un sāku kliegt. Visi, kas gulēja mājās pamodās.

Kad biju mazāks un dzīvoju iepriekšējā dzīves vietā, biju saspēlējies šausnmu spēles. Naktī man savajadzējas uz toleti, iepriekšējā dzīvoklī man toletei bija jocīga uzbūve, no sākuma bija tāds kā priekškambaris, kur bija dažādas lietas un tikai tad toletes durvis, kur bija telpa ar podu. Aizgāju līdz toletei, atvēru pirmās durvis priekšā man šūpojās liela, melna ēna. Šokēts un no bailēm paralizēts lēnām arī aizvēru tās. Bet nenormāāālīgi vajadzēja uz toleti. Es aiztipināju līdz virtuvei, un paņēmu virtuves nazi un gāju atpakaļ uz toleti.Atvēru durvis un triecos ar nazi virsū, bet tad atnāca tētis ieslēdzā gaismu un redzēja kā es ar nazi duru viņa darba jaku.