Agurs kā jau katru vientuļo vakaru sēdēja savā istabā. Izslēdzis istabā gaismu un pieslēdzis durvis, lai māte nepieķertu viņu darbībā, ienesot viņam ikvakara silto pienu ar medu pirms gulētiešanas. Viņš bija sasprindzis savā klubkrēslā. Gar vaigu tecēja sāļa sviedru lāsīte, kas kā pirmā ūdens pile pavasarī notek pa lāsteku un atnes silto riesta vēsmu. Viņa seju rotāja plats izvirtis smaids un rokās bija cieši iežmiegts viņa melnais verķis, kuru viņš ikvakaru noglāstīja, kā tādu mīļu kucēnu. Šis lielais, melnais night vision binoklis bija labākā Ziemassvētku dāvanu, ko Agurs bija ieguvis. Viņš jau no pirmās izmantošanas reizes zināja, ka atradis tam ir īsto pielietojumu, kas tika arī šovakar darīts.
“Ak tu mana mazā Veras tante”, Viņš jau kā katru vakaru nomaskējies kā tāds spēcuzdevumu vienības kareivis aiz aizskariem skatījās ar savu binokli pretējā mājas logā, kā vecā Veras tante uz vakaru pārģērbjas uzvelkot savu naktskreklu. Viņa to darīja tumsā, bet Aguram tas netraucēja, jo viņa melnais verķis redzēja cauri tumsai. Kaut arī viņš redzēja tikai siluetus un šad tad viņaprāt pavīdēja kāda nošļukusi krūts, kas visdrīzāk bija riepa uz vēdera, taču tas viņa sajūsmu nemazināja.
Aguram naktskrekli iepatikās, kad bernībā viņš skatījās paskastītē iemestos apģērbu katalogus. Ar pildspalvu visām sievietēm zīmējot ūsas, viņa bērna acīs iekrita šie kleitai līdzīgie apģērbi, kas iepatikās un domās jau pazibēja idejas ar draugiem uzrīkot varenas naktskreklu ballītes. Pieaugot viņš jau kļuva inteliģentāks un saprata, ka sievietes, kas velkā naktskreklus ir pievilcīgākās un gudrākās, jo kaut naktskrekls nosedz gandrīz visu viņas ķermeni, tas tomēr ir pietiekami plats, lai vēdinātu apakšuviņas kailo ķermeni zem tā un āda elpotu un arī vienmēr prātot vai tiesām viņa ir kaila zem naktskrekla. “Veca, bet apakša svaiga kā tikko izspiesta siļķe”, Agurs mēdze sacīt skatoties uz Veras tanti.
Viņa vakara izdarības pārtrūka, kad māte nesot siltu pienu ar medu pieklauvēja piedurvīm, kas Aguram lika sarautie un viņa binoklis nokrita uz zemes un saplīsa. Viņš ilgām dienām gulēja gultā un slēpa savas asaras spilvenā. Aguram bija arī appetītes zudums un viņš jau sāka izskatīties kā badā mērdēts suns. Bet tad viņs uzgāja spokos megakonkursu, kur galvenā balva ir teleskops. Viņš kā pacēlās no pelniem un sāka darboties cauram naktīm uzvarētu šajā milžu cīņā.
Agurs nav dievticīgs, bet viņš toties tic NLO. Tas tāpēc ir viens no iemesliem, kāpēc viņš tik ļoti alkst pēc teleskopa. Viņš grib iegūt savā īpašumā teleskopu ar ko varētu nomainīt skatīšanos vientuļos vakaros pretējās mājas logā, kā Veras tante uzģērbj savu naktskreklu uz rotaļīgajām marsietēm, kas kailas skraida, pa tuksnešņainajām marsa smiltīm un vienīgais mitrums kas uz tām tiek ir no viņu sulīgajām, nogribējušajām sekelēm, kas kā rasa lāses spoguļojas un tieko izdīguša zāles stiebra. Viņaprāt šis sapilējušais šķidrums ir arī pamats tam, ka zinātnieki domā, ka ir atklājuši uz Marsa ūdeni. Šī ir viņa kvēlākā vēlēšanās, kas bauda pārceltu kosmiskā līmenī un Veras tantes naktskrekla uzģērbšana būtu vien tāds nieka suņa pirdiens tuksnesī.
