„Viss būs labi tev izdosies”, Biruta nopūšoties pie spoguļa vairakkārt atkārtoja šos vārdus. Bija palikusi viena stunda līdz Birutas, svarīgākās darba intervijas viņas mūžā. Viņa mēģinās dabūt darbu kādā laikrakstā par redaktores asistenti un jau vēlāk kāpt pa karjeras kāpnēm augstāk un k;lut kādu dienu par galveno redaktori Saģērbusies seksīgi, bet ne pārāk mauciski, lai neradītu par sevi nepareizu priekšstatu, viņa iekāpa savā minikūperā un brauca uz intervija, sastrēgumi uz ceļa nemazināja nervozitāti. Biruta ir ļoti māņticīga, vienmēr iedomājoties kādu sliktu domu vai ko pasakot, pieklapē trīs reizes pie galva vai pārspļauj pāri plecam. Šodien jau tas ir darīts simtiem reižu un vēl braucot uz interviju viņa ieraudzīja melnu kaķi skrienam pāri ceļa. „Skrien atpakaļ plušķi, tu nedrīksti pārskriet”, viņa izmisīgi pie sevis vervelēja. Bet kaķis tā arī netika pāri ceļam, jo tieši uzskrēja virsū mašīnai, bet Biruta to redzēdama, tik pārglauda roku pāri pierei un pie sevis nopūtās.
„Stulbie, stulbie sastrēgumi, viņa tikai pie sevis atkārtoja”. „Kusties tak tu jākli, mana vecmamma pat ātrāk skrien nekā tu brauc”. Biruta jau manāmi uzvilkusies, pie stūres lamājās un vairākas reizes pārspļāva pār plecu par katru rupjo vārdu ko izdvesa. Apskatoties pulkstenī, viņa jau veselas desmit minūtes kā jau kavē. Bet Biruta nenokāra galvu, viņa pie stūres atpogāja kreklu, lai dekoltē būtu dziļāks un darba devējs nedusmotos par tām kavētajām minūtēm.
Beidzot atbraukusi, ar maziem ātriem riksīšiem uz augspapēdenēm Biruta rikšoja, tā, ka nolauza papēdi un nokrītot pārsita celi. „Velns parāvis, kas pa huiņām ar mani notiek”, viņa lielās dusmās izbļāva. Piecēlusies, pārspļāva kārtīgi harču pāri plecam, trāpot uz brillēm pagalma sētniekam, kas gāja garām. Tā kā laiks nebija viņa neko vairāk par sorry nepaspēja pateikt. Ierikšojusi intervijas telpā, viņa uzreiz izmisīgi atvainojās: „Es ļoti ļoti atvainojos, par nokavēšanos, bija ļoti lieli sastrēgumi. Es zinu, ka noteikt nav laika un gaida citi pretendenti, bet vai varat, tomēr mani pieņem ”? Vīrietis, kas stāvēja telpā un skatījās pa logu, pagriezās pret Birutu un sacīja: „Ak, Jūs uz interviju, kā, jūs lūdzu sauc”?, „Biruta mani sauc, Biruta Platace”, viņa aizelsusies sacīja. „Nu es nezinu vai mēs te ko varam darīt, jo grafiks ir cieš un ir uz intervijām daudzi pieteikušies.” Biruta izmisīgi piegāja klāt un sacīja: ”Bet nu varbūt tomēr mēs varam kā savādāk sarunāt, man ši intervija un darbs ir ļoti svarīgi manas karjeras uzsākšanai. Vīrietis ielūkojās viņas dekoltē, noglāstīja viņas vaigu un maigi jautāja: „Uz visu tu esi gatava iet”? „Uz visu, uz visu, pilnīgi uz visu”. Vīrietis paņēma viņu aiz rokas, pieveda pie galda. Biruta jau zināja, kas sekos, viņa pavilka svārkus uz augšu, stringus uz leju un ar rokām atspiedās pret galdu. Viņa sāka izjust stiprus grūdienus, kuru dēļ viņa satvēra galdu ciešāk. Uz galda lodītes pildspalva ripodama uz vienu pusi un uz otru, Birutai atmiņā iesauca 5. klases glītrakstīšanas konkursu ar godalgotu pirmo vietu, kas tajā brīža iespaidā lika izsecināt ka varbūt ja viņa nebūtu toreiz to konkursu uzvarējusi viņa nebūtu šajā situācijā un nekandidētu par redaktores asistenti, tas bija tas punkts, kas izlēma viņas likteni.
Kad viss jau bija galā, Biruta parāva augšā stringus, sakārtoja matus un blūzi un pēc neveikla klusuma brīža sacīja: „Tad es esmu pieņemta”? Nesagaidot atbildi, atvērās durvis, iekšā iesoļoja kāds kungs ātrā gaita un sacīja: „Atvainojos par kavēšanu, bet tie sastrēgumi beidz mani nost, āāā un Jūs noteikt esat Biruta Platace, kas ir ieradusies uz darba interviju, tad tūlīt varēsim sākt”. „Un tu Roland, nokopē man šos papīrus un noliec man uz galda un pie reizes uztaisi man kafiju ”. „Tūlīt boss”, ar veiklu kustību pierāvis rāvējslēdzēju, paņēmis papīrus, viņš ātri devās ārā no telpas. Biruta stāvēja sastingusi ar atvērtu muti un pirms iziešanas no telpas stipri aizcērtot durvis viņa šoka stāvoklī pateica: „Pizģets, vot tas ir tas, kas nenotiek vienmēr”.
