Alfrēds bija ideju pilns, enerģisks, ar šlipsi, bieži lietoja vārdu "andergraund", kas tulkojumā no vācu valodas nozīmējot "gaisma tuneļa galā" un esot ļoti populārs biznesa termins. Klausījāmies muti pavēruši. Tik apķērīgs vīrs mūsu kafejnīcā sen nebija redzēts.
Beigās palikām tikai divi : es un Frīdis. Divi vīri ar vislielāko intalektu. Pārējie vienkārši neturēja līdz ( sareiba, sagura, sievas savākti vai vienkārši kā gāja, tā aizgāja).
Un tad nāca piedāvājums. Rīgā tagad esot populāri mesties zem mašīnas un tad pieprasīt kompensāciju no šofera. Bez varasiestāžu līdzdalības, protams. Izklausījis pasākuma detaļas, teicu, ka Dobelē šāda veida bizness ir bērnu autiņos, bet varētu izdoties. Mudīgi gan piebildu, ka pats nevaru mesties zem riteņiem, jo :
1) Dobelē mani daudzas pazīst kā stabilu un nosvērtu vīrieti un nevēlos zaudēt cieņu daudzo brūšu acīs;
2) Man nav attiecīgu drēbju, lai smērētos;
3) Tikko biju nolasījis lekciju Dobeles tehnikumā par drošību uz autoceļiem kā vieslektors no Daugavpils (saņēmu honorāru un uzaicinājumu piedalīties vēl kādu reizi).
Bet - varu palīdzēt ar naudīgāko dobelnieku atpazīšanu un ieteikumiem - zem kura auto labāk mesties.Izklausījis argumentus,Alfrēds piekrita to darīt pats.
Rīgas un Bezdelīgu ( mana tante Līga nez kāpēc ļoti neieredz šos putnus un to latvisko nosaukumu) ielu krustojumā akcija izdevās 2 reizes. Ideja bija vienkārša. Es stāvu aiz Narvesen kioska, kad redzu auto, kas pieder kādam pilsētas turīgam iedzīvotājam, pamāju ar avīzi vienu reizi. Sapelnījām septiņus latus.
Alfrēds gribēja vēl trešo reizi.
Nostājāmies.
Un tad nāca Undīne. Otrā ielas pusē. Viena no manām brūtēm. Cep garšīgus pīrāgus. Vēl viņai smukas baltas krūtis. Un mīl mani. Ļoti. Bet vīrs greizsirdīgs kā Strīķe uz Vilnīti.
Pamāju viņai ar roku.
Viņa man pamāja pretim.
Dzirdēju satrauktas balsis otrā ielas pusē. Paskatījos. Alfrēds bija meties zem traktora. Traktorists, kā jau nopietns vīrs, neiedziļinājās tēmā par gājēju tiesību pārkāpumiem, bet sāka "andergraundu" sist. Stipri, sāpīgi un precīzi.
Izvēlējos nepiedalīties.
Pamāju vēlreiz Undīnei un nozudu Dobeles aizsnigušajās ielās.
