Sveiki spoki! Izveidoju kāŗtējo rakstu no sērijas iz dzīves.
Ko tik mēs neesam darījuši bērnībā, atceros, kad es ar draugiem kopā krājām čuras pudelē, katru rītu skrējām uz štabiņu, lai pudelē iepildītu dzelteno spēku, kas sprāga ārā no piepildītā rīta pūšļa. Bet līdz šai dienai, neesmu sapratis, kāpēc mēs to darījām! 
Bet vienu gadījumu es spilgti, jo spilgti atceros tas notika tālajā 94 gadā, kad Latvijā valdīja bargie 90desmitie. Tas notika pie babuļas laukos, kā sūnu ciemā, neattīstītajā Latgoļā. Tur bija sausā tualete, tāda kādas, tagad ir vasaras festivālos no plastmasas, tādas zaļas, zilas, brūnas utt. Jā, tiešām līdzīgas, tām, bet šī bija izbūvēta no koka, vecu vecā koka, saglabājusies jau, no vecvectēva laikiem, koks jau bija sācis trūdēt, laika zobs bija to saēdis, tāpat gājām un darījām savas darīšanas, likām klučus, mans vecvectēvs lika kluci tur un vectēvs arī, es arī, protams, liku kluci tur! Nav ko kaunēties, mēs visi to darām, daba mums ir devusi caurumu, lai tas attīrītu ķermeni no nevajadzīgā. Mans tēvs parasti mani mēdza turēt virs cauruma, jo tas ar laiku bija palicis, tik liels, kā vectēva dirsa. Vectēvam tiešām bija paliela pēcpuse 
Reiz mani senči bija aizbraukuši uz vietējo tirgu pēc cūkas galvas, jo nāk vasaras saulgrieži, jātaisa būs aukstā gaļa, bet man bija mājās jāpaliek un buļļi jāgana uz lauka. Kā nu ne, bet tā diena bija "sūdainākā" manā mūžā! Kā jau katram pienāk brīdis, kad sprāklis nespēj turēt brūno masu, un lien ārā pa ānīša atveri, nu ko skrēju uz satrūdējušo sauso tualeti, nekad nebiju to darījis viens! Tad man bija tikai 11 gadu. Spiediens bija tik liels, ka aizmirsu, ka poda malas bija satrūdējušas, ar lielu atvieglojumu sēdos uz cauruma, līdz attapos, ka esmu sūdos līdz ausīm, nespēju pasaukt nevienu palīgā, jo sūdi mutē jau smēlās! Palīgā! Palīgā! Bet kāda jēga, neviens cits uz vietas nebija, visi tirgū, vienīgie, kas mani varēja sadzirdēt bija buļļi. Es pēkšņi sadzirdēju, ka buļļi ārdās, laikam drāza viens otru! Bet nē, izrādījās,ka tas bija mans sencis, kas dzina buļļus prom no tualetes, jo tie bija ielenkuši tualeti. Tad es saucu atkal, palīgā, palīgā! . Sencis mani bija sadzirdējis un izvilka no poda! Pēc šīs bērnības traumas, nekad vairs neesmu apmeklējis sauso tualeti, vienmēr, kad ieeju, tualetē, atmiņas par bērnības atgadījumu, nav pašas labākās. Ja kāds netic, ka kas tāds ar mani notika, varat pajautāt manam Sencim Varim! 
