Ja mums kāds prasītu attēlot cilvēces zināšanu un tehnoloģiju attītību, tad visticāmāk grafiski tas izskatītos kā augšupejošas trepes - mēs to balstītu uz pieņēmumu, ka ar katru gadu mēs kļūstam nedaudz gudrāki kā mūsu priekšteči. Taču tā īsti nebūs... Ir dažas pārsteidzošas, dažas pat elementāras lietas, ko savā attīstības ceļā cilvēce ir piemirsusi un pat pēc vairākiem gadu simtiem atklājusi no jauna. Piemēram....
Aizmirsām! A ko darīt? :]33
365
3
Tvaika dzinējs || Milzīga daļā no modernās pasaules, ko mēs baudam, eksistē pateicoties tādiem izgudrojumiem kā piemēram tvaika dzinējs, kas bija viens no atspērieniem industriālā laikmeta sākumam. To 1712.gadā izgudroja Džeims Vats, kam mēs visi varam būt pateicīgi un kuru pieminam ikreiz, kad mēneša beigās pārbaudam elektrības skaitītāja rādīto patēriņu. Bet, pag, ko teiksiet, ja kāds apgalvos, ka to neizgudroja 1712.gadā? Vēl labāk – kāds apgalvos, ka to izgudroja kādus 1600 gadus atpakaļ?!? Izrādās, ka mūsu ēras pirmajā gadsimtā, inženieris saukts par Aleksandrijas Hēronu kopā ar saviem draugiem izstrādāja iekārtu aeolipile, ko šobrīd mēdz dēvēt par Hērona dzinēju – nelielu, tvaika dzītu turbīnu, kas griezās izdaloties tvaikam pa vienu vai vairākām atverēm. Un tas notika patiešām 1600 gadus pirms eiropieši ziņoja par revolucionāro atklājumu – tvaika dzinēju, kas radīja tehnoloģiju revolūciju pasaulē.
Reklāma
Kā tad gadījās tā aizmirst? || Tiek uzskatīts, ka vienkārši tas bija pārāk grandiozs atklājums tiem laikiem – tie ir laiki, kad norisinājās Jaunajā derībā aprakstītie notikumi. Vienkārši tobrīd ļaudīm tas nelikās jebkādā veidā noderīgs jaunums. Protams, žēl, ka tā, jo, attīstit jau tad šo tehnoloģiju, attīstības rats būtu griezies daudz straujāk un Vatam nenāktos to izgudrot vēlreiz 16 gadsimtus vēlāk.
Pasaules lielākā zelta statuja || Zelta Budas statuja ir apmēram 3 metru augsta un 3,5 metrus plata viengabala tīra zelta statuja, kas sver piecas ar pusi tonnas. Nav gluži tāda lieta, kas varētu kaut kur nevilšus iekrist un pazust. Jāpiemin arī, ka statuja ir sena – ekspertu viedoklis ir, ka tā ir veidota mūsu ēras 13.gadsimtā, t.i. apmēram tajā pašā laikā, kad Marko Polo veica savus Āzijas apceļojumus. Tieši šajā laikā Taizemē tapa šī vērtīgā skulptūra. Te nu tāds tīri sīkums – par šīs zelta statujas esamību neviens nezināja no 17.gadsimta līdz pat 20.gadsimta piecdesmitajiem gadiem, kaut pati statuja kā tāda bija visu acu priekšā.
Kā tad gadījās tā aizmirst? || 18.gadsimtā birmieši iebruka Taizemē un viens no galvenajiem Taizemes karaļa uzdevumiem bija saglabāt karaļvalsts dārgumus, ieskaitot šo milzīgo skulptūru, kas bija tik pamanāma un skaidri liecināja par karaļvalsts bagātību. Ta nu tika pavēlēts to pārklāt ar ģipša kārtu, kas arī tika izdarīts. Gadu vēlāk tajieši sacēlās pret birmiešu okupāciju un atkal pārņēma kontroli pār savu valsti, taču priecājoties par uzvaru tika piemirsts statujai noņemt nevajadzīgo ģipša pārklājumu. Tā nu statuja stāvēja vairākus gadsimtus un tā netika pārvietota tādēļ viena, ka bija neparasti smaga un netika iznīcināta, jo Budas statuju gluži vienkārši neviens nedrīkstēja iznīcināt. 20.gadsimta 50-tajos gados mūki beidzot saņēmās statujas pārvietošanai un, ak vai, kā par laimi, ceļamkrāni neizturēja un statuja iekrita purvainā grāvī. Nekavējoties aizbēguši baidoties no paša augstākā dusmām, tikai nākamajā rītā mūki atgriezās pie statujas un ieraudzīja, ka zem bojātā ģipša pārklājuma ir zelta statuja, kuras materiālā vērtība mūsdienu cenās ir apmēram 200 miljoni dolāru.
Reklāma
Zāles pret cingu || Pirms vēl metamfetamīna lietošana kļuva par galveno sērgu, kas vainojama pie zobu nevēlamas masveida izkrišanas, šo pašu efektu radīja savdabīgā slimība – cinga. Iesākumā sāk asiņot smaganas un zobi sāk kustēties, pēc tam āda kļūst plankumaina un sāk asiņot gļotādas. Rezultātā āda it klāta asinainām brūcēm un persona kļūst pārvietoties nespējīga. Šī kaite bija pazīstama jūrasbraucēju vidū gadsimtiem ilgi. Te pēkšņi 1747.gadā jūrniecības dakteris James Lind nodemonstrēja ka šī kaite ir lieliski parvarama ēdot svaigus citronus. Tika noteikts, ka uz ikviena britu jūras spēku kuģa jūrniekiem bija jāizsniedz citronu sulas dienas deva. Bet nu, protams, kā jau šajos stāstos pieņemts – par šo vienkāršo lietu tika aizmirsts – no tā smagi cieta kāda britu zinātnieku grupa, kas devās trīs gadu garā ceļojumā uz Dienvidpolu, līdzi ņemot tikai cepumus, taukus, kako, sviestu un cukuru, vēlāk papildinot ēdienkarti ar zirga gaļu, kad pavisam aptrūkās ēdamā. Visi kā viens saslima ar cingu, jo bija jau piemirsts par 200 gadus atpakaļ atklāto līdzekli.
Kā tad gadījās tā aizmirst? || Lieta tāda, ka, kaut arī tika konstatēts, ka citroni palīdz cīnities ar cingu, netika konstatēts kāds ir cingas rašanās iemesls un kādēļ citroni palīdz. Līdz par 1932.gadam nebija konstatēts, ka cinga rodas no C vitamīna trūkuma organismā. Tā kā jūrniecības tehnika bija krietni attīstījusies, tad jūniecībā vairs tas nebija tik aktuāli, jo jūrnieki biežāk nonāca uz sauszemes un cinga nepaspēja attīstīties, tādēļ arī pilnībā tika aizmirsts kāds C vitamīna trūkums var rasties ilgākos ceļojumos bez nepilnvērtīgas pārtikas.
Asiņošanas apturēšana || Claudius Galenus bija mūsu ēras 2.gadsimta labākais ķirurgs, kas, protams, ir skaļi teikts salīzinot to ar mūsu laika ķirurģiju. Galena laikabiedri bija parliecināti, ka artērijas ir pildītas ar gaisu, kas savā ziņā liecina, cik noderīga bija šo dakteru palīdzība smagas asiņošanas gadījumā. Pats Gelens gan arī bija liels asins noliešanas piekritējs – tika uzskatīts, ka, piemēram, nolejot asinis, var ārstēt arī piemēram galvassāpes. Taču Galenus bija pietiekami gudrs, lai saprastu, ka asiņošanas apturēšanai efektīvākā darbība ir žņauga uzlikšana virs asiņojošās vietas. Šī tehnika bija diezgan revolucionāra medicīnā, taču, kā par nelaimi, tā tikai aizmirsta uz nākamajiem 1500 gadiem.
Reklāma
Kā tad gadījās tā aizmirst? || Viduslaikos neviens nelietoja šo žņauga metodi. Šajos laikos asiņošanas apturēšanai lietoja karstu ūdeni, karstu dzelzi vai izkausētu darvu, lai apdedzinātu asiņojošo vietu. Gluži tāpat kā daudzas citas progresības lietas arī šī tika aizmirsta tumšajos viduslaikos. Un tikai 1575.gadā franču ķirurgs Ambroise Pare atkal sāka popularizēt žņauga metodi, kas glāba milzīgu daudzumu cilvēku, diemžēl pa vidu bija 1500 gadu periods, kas prasīja daudzu cilvēku dzīvības un asins jūras.
Lielais Indijas dzīvžogs || Kas nu tur tāds īpašs, jūs vaicāsiet... Kaut kāds dzīvžogs? Tikai šis žogs bija 3200 kilometru garš (nu jā – tāds kā pāri 10 Latvijas teritorijām)! Šāds žogs eksistēja Indijā un domājams, ka bija tik varens, ka būtu bijis saskatāms arī no kosmosa. Izrādās, ka šis žogs tika būvēts laikos, kad pasaules vērtību skalā valdīja sāls. Tas bija tik vērtīgs, ka iekarojot kādu teritoriju pietika iegūt kontroli pār valsts sāls ieguves vietām, ja tādas bija. Un lieta tāda, ka Indijā sāls bija brīvi pieejama ikvienam, kas spēja nokļūt okeāna krastā, jo tur tā vienkarši bija – izgarojuša okeāna vietās. Te nu britu iekarotājiem radās ideja liegt pieeju bezmaksas sālim. Tādējādi tika izveidots šis neprātīgi lielais žogs – tas bija pilnībā necaurejams. Apmēram 40 gadus šis žogs kalpoja savam ieplānotajam mērķim, bet pēc tam jebkāda informācija par šo būvi pilnībā pazuda no Indijas un britu vēstures ierakstiem kā nebijis.