Esmu 16 gadus vecs. Eju vidusskolā un gūstu diezgan labas sekmes. Man ir mīļi un saprotoši vecāki, kas mani mīl, tāpēc, ka esmu vienīgais bērns.
Bet pēdējā nedēļā man sākusi sekot šī ēna, tā ir garāka par parastu cilvēku un tai ir gaiši zilas acis, ne debeszilas, ka cilvēkiem, bet gan ieslīpas ar garenām acu zīlītēm kā kaķim un no tām vizmo blāva gaisma.
Tā sākusi sekot man visur, bet es par to stāstīt, jo man neticētu. Tā stāv virtuvē, kad ēdam vakariņas, stāv istabā, kad skatāmies filmu un vecāki neko neredz, vien mans kaķis nespēj pārstāt uz to blenzt, tas paceļ galvu un skatās radībai tieši sejā.
Pēc trim dienām mēs atradām mūsu Karlo pagalmā, līķītis izskatījās briesmīgi, it kā tas būtu saplosīts vai sagraizīts ar nažiem. No rudā kažociņa nekas vairs nebija palicis pāri. Mēs apglabājām mūsu mincīti zem ķiršu koka.
Bet radība neatkāpās, tā sekoja visur, klasēs, sporta zālē, uz ielas, veikalos, es to redzēju, ejot gulēt, tā stāvēja gultas kājgalī un tā skatiens liecināja, ka tā izjūt dziļu naidu pret mani.
Četras dienas pēc Karlo nāves ēna man uzbruka. Es biju aizmidzis, bet pamodos no drausmīgām sāpēm un sāku agonijā kliegt. Sapratu vien to, ka esmu virs savas gultas kādu metru un radība ar asu kā skalpelis nagu griež dziļu brūci man mugurā. Drīz es vairs neko neredzēju, acis pilnas asinīm, man bija brūce arī uz pieres, bet asinis nebija paguvušas notecēt līdz manām atvērtajām acīm.
Istabā ieskrēja mani vecāki, ēna bija ķērusies pie manām acīm, tā dziļi iedūra aso nagu manā acī un pagrieza to, izraujot manu aci. Mani vecāki pieskrēja pie gultas, tētis bļāva mammai ‘’Zvani 112, ātri!’’ un pats rāva mani lejā. Radījuma acīs bija redzama vilšanās un tā atkāpās stūrī. Mamma bija istabā, runājot pa telefonu, bet tēvs sacīja, ka skries uz mašīnu pēc aptieciņas, viņš atgriezās un centās palīdzēt.
Ātrā palīdzība atbrauca vien minūšu laikā, bet es neko neatceros , ko paramediķi darīja, man metās melns gar acīm. Atmodos vien slimnīcā. Palātā sēdēja mans tētis un sacīja, ka man būšot pamatīgas rētas un esmu zaudējis labo aci, bet es dzīvošu un vai es zinot, kas man to nodarīja. Es pastāstīju par ēnu, tās nagiem, Karlo un par visu. Radība stāvēja palātas stūrī, es norādīju tēvam un teicu, ka tur tas ir, kad tētis paskatījās tajā virzienā, ēna atņirdza dzeltenus, garus ilkņus. Tētis teica, ka neredzot. Viņš piezvanīja mammai un lūdza, lai viņa atved mācītāju. Viņa to izdarīja pēc stundas. Mācītājs svētīja telpu, mani, tika izšķiests daudz svētā ūdens un murminātas vārsmas latīniski. Ēna izbālēja un pazuda.
Slimnīcā pavadīju 3 mēnešus un atgriezos skolā kā kroplis ar stikla aci un sārtu rētu sejā, un tur tā bija, ļauni ņirdzot un lūkojoties tieši uz mani...........
