Diāna Endrūsa bija parasta septiņpadsmit gadniece, kura cītīgi macījās skolas eksāmeniem, ēda vesalīgi, lasīja grāmatas un nēsāja brilles. Vai nav perfekti? Diānai bija mazā māsa Šerlija, kurai nesen palika trīspadsmit gadu. Šerlija bija māsas pretstats - nebija kāre uz mācībām, neēda pārāk vesalīgi, grāmatas lasīja reti. Bet ko nun tur darīt. Māsas, kā jau māsas, ķīvējās.
Kādu dienu pēc skolas Diāna sēdēja savā istabā un rakstīja mājasdarbu, kad viņai pie durvīm kāds pieklauvēja. Viņa piecēlās un piegāja pie durvīm. Tur neviena nebija. Diāna dusmīgi paglūnēja uz Šerlijas istabas durvīm un aiztaisīja durvis. Kad viņa apsēdās uz krēsla, atpakaļ savā vietā, atkal atskanēja klauvējiens. Diāna to ignorēja un vēlak atkal askanēja klauvējiens. Ignorēšana. Klauvējiens. Ignorēšana. Klauvējiens. Ignorēšana. Un kad atkal atskanēja klauvējiens, Diāna izskrēja no savas istabas un atrāva vaļā Šerlijas istabas durvis un ieraudzīja māsu sēžam pie galda. Diāna nikni piesoļoja pie galda un apstājās pie blakus māsai. ''Ja tu kaut vēl reizi klauvēsi pie manām durvīm, zvēru, ka izstāstīšu to vecākiem!'' dusmīgi šņāca sakaitinātā Diāna.
Šerlija pat nepakustējās, esot noliekusies pār grāmatu. ''Tu dzirdi?'' Diāna jautāja un uzlika plaukstu uz Šerlijas pleca, apgrieza māsu apkārt. Māsa tikai tukši blenza Diānas krūtīs un tad ātri paskatījās garām māsai un sarāvās, sejai paužot drausmīgas šausmas. Diāna paskatījās aiz muguras. Tur neviena nebija. ''Uz ko tu skaties?'' Diāna jautāja, dusmām rimstot, ''Šerlij?''. Klusums. Diānai kļuva neomolīgi redzot cik māsa ir klusa un bāla un ar kādām šausmām viņa skatījās uz kaut ko. ''Tu vispār klauvēji pie manas istabas durvīm?'' Nu jau nedroši vaicāja Diāna.
Šerlija pacēla bailīgu skatienu un sausi nočukstēja: ''Tas grib arī tevi.'' Diānai pārskrēja ledainas tirpas un ciešāk paskatījās uz māsu. ''Kas? Kas mani grib? Atbildi!'' meitene nu jau panikā kliedza. Notika divas lietas reizē.
Diāna sajuta ka kāds viņu vēro, nē, ne jau Šerlija, bet kāds cits. Kāds ar ļauniem un tumšiem nodomiem.
Šerlija palūkojās garām māsai un lēni pacēla pirkstu uz kaut ko norādot Diānai aiz muguras ''Viņš!''
Diāna sastinga drausmīgās bailēs un lēni, lēni pagriezās. Viņa to ieraudzīja.
Diāna iekliedzās.
