Luīzei bija divpadsmit gadi, gandrīz vai trīspadsmit. Viņai bija labākā draudzene Vendija. Abas bija nešķiramas, vienmēr gāja tur kur iet otra. Abas gāja uz Luīzes mājām, uz parkiem, bibliotēkām vai skolām, bet nekad, NEKAD negāja pie Vendijas. Luīze nekad nesaprata kāpēc draudzene neļāva nākt pie sevis, bet paklausīja un nenāca.
Kādu dienu, kad Luīze nesagaidīja savu draudzeni ciemos pie sevis, viņa Vendijai zvanīja, bet draudzene necēla telefonu. Pagāja pusstunda, stunda, tad divas stundas. Vairs nenocietusies, Luīze gāja uz Vendijas mājām. Kad viņa bija nonākusi pie Vendijas mājas sētas, viņa kārtīgi apskatīja milzīgo ēku. Tai bija trīs stāvi, pilni ar veciem netīriem logiem. Māja bija ļoti veca, iespējams simts vai pat divsimts gadus veca.
Luīze pieklauvēja pie mājas, bet neviens neatsaucās. Luīze atkal pieklauvēja. Klusums un tad atskanēja klauvējiens pret durvīm no iekšpuses. Luīze sabijās, bet tad nomierinājās un iesmējās. -Vendij!- Luīze iesaucās, -Nāc ārā, es gribu tevi satik.- Klusums.
Meitenei jau gribējās atkal klauvēt, bet tad durvis nedaudz pavērās. Luīze iegāja vecajā mājā, kur valdīja pustumsa. Paskatījusies apkārt, meitene neieraudzīja nekur Vendiju, bet viņa ieraudzīja kaut ko citu. No ieejas sākās gara, tumšsarkanas švīkas, kas veda augšup pa kāpnēm. Sekojot šīm švīkām, Luīze uzgaja uz otro, tad uz trešo stāvu.
Luīze apstājās pie kādām vecām durvīm un izdzirdēja otrā pusē vaidus. Ak Dievs! Luīze steigšus atrāva vaļā durvis un šausmās sastinga.
Istabas vidū sēdēja Vendija un notašķījusies ar arbūzu sulu, laimīgi vaidot ēda to. -Tu ēd arbūzu un pat nepacienā mani?- šausmās jautāja Luīze.
;
