Eii, vai te kāds ir?
Kārtībai jābūt, noteica eZZiiC, un izritinājās laukā, trāpot tieši milzīgas kupenas viducī. Spalv... tfu, sniegpārslas pa gaisu. Aaapčīīī!
No kupenas izripoja pārbīlīgs varnucis, nostājās uz grīļīgajām kājelēm un nicīgi nobolījās uz eZZiiC ar melnu aci.
Kazdomu svojo, nodomāja eZZiiC, un turpināja savu ceļu baltajā pasakā. Sniegs kutināja degunteli un priecēja dvēseli. Ceļā patrāpījās ņaudoši radījumi, tādēļ eZZiiC izvilka no kabatas tālredzīgi paņemtos desas gabaliņus un nobēra tos sniegā, lai jau tiek