Nez vai kāds var izskaidrot to dīvaino sajūtu kas pārņem ieraugot pamestas mājas, parkus un pat pilsētas. Un tomēr šīm pamestajām vietām piemīt savs vilinājums, maģiskums. Dažreiz tās ir bērnības atmiņas, citreiz pārdomas par to, kā šeit kādreiz dzīvojuši un strādājuši cilvēki. Reizēm vienkārši pārņem mazliet biedējoša sirreāla sajūta - ir ēkas, ir ielas, bet nav cilvēku.
Kāpēc es par to visu tā aizdomājos? Jo atradu ļoti interesantu bilžu galeriju par dažādām pamestām vietām Japānā. Tur varam apskatīt kā izskatās pamests izklaides parks, un citas, ne mazāk interesantas vietas.
Pie mums jau tas sen būtu izdemolēts un apzīmēts. Ā un metāls nodots metāllūžņos.. :)