Pfff.... atraduši par ko šausmināties. Acīmredzemi, ka rakstā minētā perona (saukšu viņu tā), nav īsti (nez kā, lai to tā pieklājīgāk noformulē) stabilā garīgā stāvoklī. Bet, ja mums piemīt kaut druska empātijas, tad ir diezgan viegli saprast kāpēc uzaugt esot ieslodzītam cita dzimuma ķermenī (šeit nav pat svarīgi, vai mēs to vispār uzskatām par iespējamu) var izrādīties traumatiski.
Tāpat mēs dzīvojam 21. gadsimtā un transpersonas jau sen vairs nav nekas TIK šokējošs, tāpēc es skatoties uz šīm bildēm nemaz neizjūtu riebumu. Drīzāk mazliet žēl ir, ka ir skaidrs kādām problēmām šis cilvēks ir izgājis cauri un, godīgi sakot, esmu priecīgs, ka viņam izdodas dzīvot savu dzīvi tā kā viņš to patiešām vēlas un jūtas laimīgs, neatkarīgi no tā, ko par to domā apkārtējie. Es domāju, ka reti kurš no mums varētu palielīties ar to pašu.