Neliels ieskats Vecrīgas vēsturē
Vecrīga6
34
0
Kopš 1967. gada Vecrīga ir valsts aizsargājamā zona, kopš 1983. gada pilsētbūvniecības piemineklis, 1997. gadā Rīgas vēsturisko centru un tostarp Vecrīgu UNESCO iekļāva Pasaules mantojuma sarakstā, bet 2007. gadā, pateicoties Vecrīgas panorāmai un siluetam, Rīga ieguva Eiropas Mantojuma zīmi
Rīgas pilsētu 1201. gadā dibināja bīskaps Alberts (Alberts fon Bukshēvdens), pilsētas tiesības tā ieguva 1225. gadā. Lai arī šajā purvainajā teritorijā pie Rīgas (Rīdziņas, Rīdzenes) upes ietekas Daugavā dzīvoja vietējās lībiešu, kuršu ciltis (tagadējā Alberta laukuma, Ūdensvada ielas, Doma laukuma apkārtnē), tomēr Rīgas kā pilsētas vēsture ir saistīta ar ģermānisko un kristietisko kultūru.
Tolaik Daugavas krasts atradās kādus 70 metrus tuvāk, nekā šodien. 1282. gadā Rīga kļuva par Hanzas savienības locekli, nostiprinot savas pozīcijas tirgotāju un amatnieku vidū. Tālāk pilsētas attīstību ietekmēja sociālie aspekti – radušās nesaskaņas Bīskapa un Zobenbrāļu ordeņa pēcnācēja – Livonijas ordeņa – starpā papildināja pieaugošais turīgo tirgotāju un pilsētnieku slānis, kas vēlējās lielākas noteikšanas tiesības pilsētas pārvaldē. Vairāku asu sadursmju rezultātā tika nopostīta ordeņa pils un vēlāk tās vietā ierādīta zeme ārpus pilsētas mūriem, kur tapa tagadējā Rīgas pils.
Vecrīgas ielu tīkls pamatā radies 13. gadsimtā. Tajā ir iespējams saskatīt senu sauszemes ceļu trases, bijušās Rīgas upes krastu, kā arī vēlāk likvidēto apbūves kompleksu, klosteru un piļu, kontūras.
Galīgo apveidu Vecrīga ieguva pēc zemes nocietinājumu sistēmas nojaukšanas un ielu un bulvāru izveides no 1857. līdz 1863. gadam. Kopš 1863. gada Vecrīga nav piedzīvojusi kardinālas teritoriālas izmaiņas.
Neizsmeļams kultūrvēstures informācijas avots ir arī Vecrīgas ēkas, to arhitektūra, interjers un sadzīves priekšmeti, arī publiskās telpas labiekārtošanas realizētie un nerealizētie projekti.
Vecrīgas teritorija vēsturiski tiek dalīta trijās grupās – pilsētā (iekšpus mūriem), priekšpilsētā (teritorijā ārpus mūriem) un laukos. Pirmajās divās darbojās atšķirīgi saimnieciskās dzīves un apbūves noteikumi, kas noteica to arhitektonisko raksturu un saglabātību līdz mūsdienām. Piemēram, mūra ēkas bija ļauts būvēt tikai pilsētā, attiecīgi, lai arī līdz pat 18. gadsimta beigām pārsvarā dominēja koka apbūve, tomēr lielākais vairums viduslaiku, renesanses un baroka stila arhitektūras šedevru, ko mēs varam skatīt arī šodien, atrodas Vecrīgas centrālajā daļā.
Iekšpilsētā un priekšpilsētā pieļaujama bija tikai koka apbūve, kas militāru konfliktu laikā tika likvidēta. Mūra ēkas Vecrīgā, savukārt, liecina par to laiku, varu, kultūru, sociālo slāņu, stilu un funkcionālo mērķu daudzveidību, kas ir bijusi un ir aktuāla šajā teritorijā – sākot no romānikas un gotikas, renesanses, baroka, klasicisma, līdz pat neostiliem, eklektismam, jūgendstilam un 20. un 21. gadsimta mijas arhitektūras.
No vairāk kā 500 Vecrīgas ēkām, pārliecinoši lielākajai daļai ir piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Šīs ēkas pārstāv visus ēku tipus un stilistiskos novirzienus: nedaudz romantikas un gotikas paraugu (Doma baznīca, Sv. Pētera baznīca, Sv. Jēkaba katedrāle, Trīs brāļi), manierisma objekti (Jāņa baznīcas altāra daļa, daži pārbūvēti dzīvojamie nami), baroka laikmetā celtās greznās ēkas (Reiterna nams, Dannenšterna nams), kā arī vienkāršākas dzīvojamās ēkas, noliktavas, Reformātu baznīca un Sv. Pētera baznīcas tornis, kurš tika uzbūvēts no jauna un būvniecība tika pabeigta 1973. gadā
Vecrīga stipri cieta Otrā pasaules kara gados, 1941. un 1944. gados, kad tika nopostīta trešdaļa no visām Vecrīgas ēkām, turklāt pēckara gados daži uzceltie lielie objekti nav novērsuši pilsētbūvniecības ansambļa deformāciju. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, daudzas ēkas tika rekonstruētas vai tika celtas no jauna, atjaunojot vēsturisko apbūvi: Melngalvju nams, Rātsnams.