Ik nakti mostos smaidot. un tad es saprotu, ka tas bija tikai sapnis..
Darītu visu, lai tu būtu atkal ar mani. Bet nevaru darīt neko.
Tagad rītos tā vietā lai sēdētu ar tevi un smietos, es dzeru kafiju vienatnē uz balkona un atceros tos rītus, kad te sēdējām.
Un tā gribas aizmirst. Bet ikreiz kaut kur fonā atskan dziesma, pie kuras dejojām.. dziesma, kuras fonā iepazināmies un dziesma, kas saveda mūs kopā. ik uz soļa ir kāds pierādījums tam, ka mēs bijām pazīstami !
Es saku.. es varētu atvainoties. Bet tikai par vienu lietu- par to ka mīlēju tevi. PIEDOD.
Liekas necik sen es vēl te tā priecājos par katru tavu smaidu, smiekliem.. Tagad tik ilgs laiks ir pagājis un es neesmu aizmirsusi neko no tā visa.
Naktīs nespēju iemigt vismaz līdz rīta pusei. Vienkārši jādomā par tevi. par to, ka tu varbūt arī domā par mani? un ja nu tā ir? bet es to nekad neuzzināšu.
Mēs kopā bijām tik laimīgi. Tas, ka dzīvojām citās pilsētās mūs nešķīra. Tas satuvināja. kad tikāmies, ikreiz man acīs bija prieka asaras.
Dažreiz vēl it kā starp citu noeju gar vilcieniem.. varbūt ka šovakar man tevi te jāgaida. varbūt realitāte nemaz nav realitāte un es murgoju? varbūt mēs joprojām esam kopā?
Bet labāk ka tevis vairs nav, nekā ka tevis bija un viss, ko teicām viens otram bija- sveiki un atā..
