Neskatieties uz manām angļu valodas zināšanām!
I`m sitting in the field. Everywhere around me, next to me are purple jungle bells. Like Christmas in summer. I feel free. But I`m closed inside.
Es nēesmu filosofs, es nēesmu akmens, esmu dvēsele, kas vēlas ieraudzīt spīdošu zvaigzni debesīs. Es gaidu mirkli, kad aizrausies elpa, plosīsies sirds un skatiens būs maiguma pilns. Kad zaļā krāsa kļūs spilgtāka, kad ūdens nebūs mierīgs un lēns, bet traks kā orkāns spilgtākajos dzīves brīžos.
I just can't let go. I'm just too shy? I watched the trees witch are ampire style scarry, but I love them, they are beautiful. Can someone say, that I am insane? Please, than I'll think, that everything is not lost, that I'm not forgetten and complete zero. I know, that I'm not. But there's no any sign, that I'm not.
Tur ir ūdens. ūdenī ir melni plankumi, kuri vienmēr kaut kur steidzas, bet ir mierīgi. Harmonija. Es redzu zaļu zāli augam uz maza, cilvēka veidota uzkalniņa. Tā ir gara. Man patika tur gulēt, bet man bail zaļo zāli nomīcīt, sabojāt vai likt izciest sāpes.
Aizverot acis es jūtu tikai nepiepildītu tukšumu. Atbalst tukšumā, ka tie, kas telpu spētu piepildīt ir pazaudēti. Ar maigu glāstu un esot sev pašai vēlos zaļajai krāsai es pieskārties. Neviens nedzird manas vēlmes, neviens nemāk tās uzklausīt, kas būtu varējis, ir aizgājis.
Iespējams mums tiek dota pēdējā iespēja. Man, nevis futbolam un tā laukumam, zaļai krāsai un baltām svītrām uz tā.
Man.
paldies par uzmanību, es vācos prom. /Kurts Vonnegūts/
I.B.